Isabella Aljende

Briesmoņu pilsēta

Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

.

1 Murgi

Rītausmā Aleksandru Koldu vajāja briesmīgi murgi. Viņš sapņoja, ka milzīgs melns putns, rūtīm plīstot, trie­cas pret logu, iekļūst mājā un aiznes sev līdzi māti. Sapnī Alekss nevarīgi noskatījās, kā baisais plēsoņa saķer dzelte­najos nagos Lizas Koldas drānas, izlido pa sadauzīto logu un pazūd debesīs starp bieziem mākoņiem. Puisi bija pa­modinājis negaisa troksnis, vējš, kas pātagoja kokus, lie­tus rībēšana uz jumta, zibens spērieni un pērkona dārdi. Aleksandrs jutās tā, it kā atrastos uz dreifējoša kuģa. Viņš ieslēdza gaismu un uzgrūdās lielam sunim, kas gulēja līdzās gultai. Puisis prātoja, ka tikai dažus kvar­tālus no mājas krāc Klusais okeāns un nikni triec pret krastu lielus viļņus. Viņš ieklausījās negaisā, domāja par melno putnu un māti un gaidīja, kad krūtīs norims sa­trauktie sirdspuksti. Baisā sapņa tēli negribēja atstāties.

Zēns paskatījās pulkstenī bija pusseptiņi, laiks cel­ties. Aiz loga lēnām ausa gaisma. Viņš nosprieda, ka šī būs viena no tām neveiksmīgajām dienām, kad labāk palikt gultā, jo viss noiet greizi. Kopš saslima māte, tādas tagad bija daudzas dienas; reizēm gaiss mājās bija tik biezs, it kā nams atrastos pašā jūras dibenā. Šādās dienās vienīgais glābiņš bija bēgt, kopā ar Pončo skriet pa pludmali, līdz aptrūkstas elpas. Bet nu jau nedēļu lija bez mitas, gluži kā pirms grēku plūdiem, turklāt Pončo bija sakodis alnis, un suns negribēja daudz kustēties. Alekss bija pārliecināts, ka viņa suns ir vislielākais mūlāps, kāds jebkad dzīvojis, vienīgais četrdesmit kilo­gramus smagais labradors, kuru sakodis alnis. Četros dzīves gados Pončo bija uzbrukuši jenoti, kaimiņu kaķis un tagad arī alnis. Un kur nu vēl visas tās reizes, kad viņu bija apčurājuši skunksi un suni nācās mazgāt to­mātu sulā, lai tiktu vaļā no smakas. Netraucējot Pončo, Alekss izkāpa no gultas un drebinādamies apģērbās; apkure ieslēdzās pulksten sešos, bet istaba atradās pašā gaiteņa galā un vēl nebija iesilusi.

Brokastu laikā Alekss bija sliktā garastāvoklī un ne­maz nebija noskaņots uzteikt tēva pūles pankūku cep­šanā. Džons Kolds nebija nekāds izcilais pavārs: vienī­gais, ko viņš mācēja pagatavot, bija pankūkas, kuras atgādināja meksikāņu tortiljas no kaučuka. Lai neaiz­vainotu tēvu, puisis tās negribīgi stūma mutē, tomēr iz­mantoja ikvienu izdevību, lai ēdmaņu izmestu miskastē. Viņš velti bija mēģinājis iebarot pankūkas Pončo. Suns bija dumjš, tomēr nejau tik ļoti.

-    Kad māmiņa izveseļosies? jautāja Nikola, ar dakšu bakstot gletaino pankūku.

-    Aizveries, stulbene! izgrūda Alekss, kuram bija apnicis dzirdēt šo mazās māsas jautājumu vairākas rei­zes nedēlā.

»

-    Mamma mirs, novilka Andrea.

-    Mele! Nemirs vis! Nikola iebrēcās.

-   Jūs esat galīgas puņķutapas un vispār nesaprotat, ko runājat! Alekss izsaucās.

-    Bērni, bērni, nomierinieties. Mamma izveseļo­sies… iejaucās Džons Kolds, un viņa balss skanēja gaužām nepārliecināti.

Alekss bija nikns uz tēvu, māsām, Pončo un dzīvi ko­pumā. Pat uz mammu par to, ka viņa bija saslimusi. Viņš lieliem soļiem izgāja no virtuves, gatavs doties prom tukšu vēderu, bet gaitenī paklupa pret suni un nokrita uz deguna.

-    Vācies projām, stulbeni! zēns nokliedzās, un Pončo priecīgi nolaizīja viņam seju, bagātīgi nošķiežot brilles ar siekalām.

Jā, šī tiešām bija viena nelaimīga diena. Mirkli vēlāk tēvs atklāja, ka pārdurta mašīnas riepa, un Aleksam bija jāpalīdz to nomainīt. Tādēļ viņi zaudēja tik dārgās minūtes un visi trīs bērni ieradās skolā ar nokavēša­nos. Steigā Alekss aizmirsa paņemt matemātikas mājas­darbu, kas vēl vairāk saasināja viņa attiecības ar skolo­tāju, kuru puisis jau tā uzskatīja par patētisku vīriņu, kas to vien dara, lai sabojātu viņam dzīvi. Piedevām Alekss bija aizmirsis mājās arī flautu, un šopēcpusdien notika skolas orķestra mēģinājums; viņš bija solists un nevarēja neierasties.

Garajā pusdienu starpbrīdī Aleksam nācās doties uz mājām pakaļ flautai. Negaiss bija beidzies, bet jūra joprojām bija nemierīga, tāpēc viņš nevarēja iet pa īsāko ceļu gar pludmali, jo viļņi vēlās pāri krastmalai un applūdināja ielu. Puiša rīcībā bija tikai četrdesmit mi­nūtes, tāpēc vajadzēja skriet.

Pēdējās nedēļās, kopš māte slimoja, māju uzkopt nāca kāda sieviete, tomēr šodien viņa bija piezvanījusi, lai pateiktu, ka vētras dēļ nevar ierasties. Lai vai kā, viņas pūliņi diez ko nelīdzēja māja tik un tā bija netīra. Jau no ārpuses varēja ievērot, ka ēka izskatījās skumja. Pamestība vējoja jau no dārza un izpletās pa visām is­tabām līdz pat vistālākajam stūrītim.