Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Visbeidzot mātes balss ielauzās Alekša apziņā, vienā mirklī noslāpēja viņa niknumu, kuru nu nomainīja ap­jukums un šausmas par izdarīto. Viņš piecēlās kājās un drebēdams kāpās atpakaļ; pēc tam skriešus metās uz savu istabu. Puisis aizvilka durvīm priekšā rakstām­galdu un aizspieda ausis, lai nedzirdētu vecāku sau­cienus. Kādu brīdi viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, aizvērtām acīm cenšoties apklusināt izjūtu vētru, kas viņu bija saviļņojusi līdz pat kāju pirkstiem. Tad viņš sistemātiski sāka plosīt visu, kas atradās istabā. Norāva no sienām afišas un citu pēc citas saplēsa tā gabalos; paņēma beisbola nūju un metās virsū gleznām un vi­deokasetēm; sašķaidīja gabalos antīko automobiļu un Pirmā pasaules kara lidmašīnu kolekciju; sadīrāja grā­matas, ar Šveices armijas nazi uzšķērda matraci un spilvenus; sagrieza drēbes un gultasveļu un visbeidzot saspārdīja gabalos lampu. Šo posta darbu Alekss pa­veica nesteidzīgi, metodiski un klusējot, it kā nodotos kam ļoti nopietnam, un mitējās tikai tad, kad izsīka spēki un nebija palicis vairs nekas nesaplēsts. Grīda bija noklāta ar spalvām, matrača pildījumu, stikliem, papī­riem, lupatām un rotaļlietu lauskām. Emociju un pie­pūles nogurdināts, Alekss postažas vidū saritinājās kā gliemezis, piespieda galvu ceļgaliem un rūgti raudāja, līdz iemiga.

Pāris stundu vēlāk Aleksandru Koldu pamodināja māsu balsis aiz durvīm, un viņš kādu brīdi pūlējās atce­rēties, kas bija noticis. Viņš gribēja ieslēgt gaismu, bet lampa bija saplēsta. Alekss aiztaustījās līdz durvīm, pa­klupa un skaļi nolamājās, kad rokā iedūrās stikla gabals. Puisis neatcerējās, ka būtu pārvietojis rakstāmgaldu, un tagad viņam ar visu spēku nācās to atbīdīt nost, lai va­rētu atvērt durvis. No gaiteņa krītošā gaisma apspīdēja par kaujas lauku pārvērsto istabu un māsu izbrīnītās sejas uz sliekšņa.

Aleks, vai tu pārkārto istabu? Andrea nomurmi­nāja, bet Nikola aizsedza seju ar rokām, lai apslāpētu smieklus.

Alekss viņām deguna galā aizcirta durvis un, ar roku saspiedis asiņojošo brūci, apsēdās uz grīdas padomāt. Iespēja noasiņot līdz nāvei šķita vilinoša tādā gadīju­mā pēc visa pastrādātā vairs nevajadzētu skatīties acīs vecākiem, tomēr viņš ātri vien mainīja domas. Brūci vajadzētu dezinficēt, pirms tajā iekļūst kāda infekcija, puisis nosprieda. Turklāt ievainojums sāka sāpēt, droši vien tas bija dziļš. Tā jau var dabūt stingumkrampjus… Alekss, nedroši taustoties, izgāja gaitenī; viņš neko lāgā neredzēja, jo brilles bija kaut kur iejukušas un acis aiz­pampušas no raudāšanas. Viņš iegāja virtuvē, kur bija sanākusi kopā visa ģimene, te sēdēja pat mamma, apti­nusi ap galvu kokvilnas lakatu, kas viņu padarīja līdzīgu bēglei no trešās pasaules.

-Man žēl… ar grīdai piekaltu skatienu Alekss nobubināja.

Redzot dēla asinīm notriepto kreklu, Liza mutei priekšā aizšāva roku. Kad vīrs deva zīmi, viņa paņēma abas meitenes aiz rokas un izgāja, nesakot ne vārda. Džons Kolds piegāja pie dēla, lai apkoptu ievainojumu.

-    Es nezinu, kas ar mani notika, tēt… zēns murmi­nāja, neuzdrošinoties pacelt skatienu.

-    Man arī ir bail, dēls.

-    Vai mamma mirs? Alekss vārgā balsī pajautāja.

-    Es nezinu, Aleksandr. Paliec roku ?em aukstā ūdens strūklas, tēvs izrīkoja.

Džons Kolds nomazgāja asinis, apskatīja brūci un nosprieda injicēt pretsāpju līdzekli, lai varētu izņemt stiklus un sašūt ievainojumu. Alekss, kuram no asinīm parasti palika slikti, šoreiz pārcieta ārstēšanu bez jeb­kādām iebildēm un klusībā jutās pateicīgs, ka ģimenē ir kāds mediķis. Tēvs uzzieda dezinficējošu krēmu un pārsēja roku.

-Mammai tik un tā izkristu mati, vai ne? zēns jautāja.

-Jā, no ķīmijterapijas. Labāk ir nogriezt tos visus uzreiz nekā redzēt krītam šķipsnām vien. Tas jau ir tas mazākais, dēls, mati atkal ataugs. Apsēdies, mums jāaprunājas.

-Atvaino, tēt… Es strādāšu, lai atpelnītu visu, ko salauzu.

-    Ir jau labi. Domāju, ka tev bija nepieciešams izlādē­ties. Nerunāsim vairs par to, ir citas, svarīgākas lietas, kas man tev jāsaka. Man būs jāved Liza uz slimnīcu Teksasā, kur viņai veiks ilgu un sarežģītu ārstēšanu. Tā ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt.

-    Un tas viņai palīdzēs atveseļoties? zēns pavaicāja.

-    Es tā ceru, Aleksandr. Protams, braukšu kopā ar viņu. Uz kādu laiku māju vajadzēs slēgt.

-    Kas notiks ar mani un māsām?

-   Andrea un Nikola pārvāksies pie vecmāmiņas Karlas. Tu dosies pie manas mātes, tēvs paskaidroja.

-    Pie Keitas? Es negribu braukt pie viņas! Kādēļ es nevaru doties līdzi māsām? Vecmāmiņa Karla vismaz māk gatavot…

-    Ar trijiem bērniem sievasmātei būs pārāk liela nonemšanās.

-    Tēt, man ir piecpadsmit gadu, tas ir pilnīgi pietie­kams vecums, lai tu pajautātu arī manu viedokli. Nav godīgi, ka tu mani nosūti pie Keitas, it kā es būtu kāda bandrole. Tā ir vienmēr, tu pieņem lēmumus, un man tiem ir jāpakļaujas. Es vairs neesmu bērns! Alekss dusmīgi noteica.

-    Tomēr reizēm tu uzvedies kā bērns, Džons Kolds iebilda, norādot uz dēla sagriezto roku.

-    Tas bija negadījums, ikvienam tā var sanākt. Pie Karlas uzvedīšos labi, es apsolu.