Dobā zeme

Sendija atspiedās pret sienu. "Sargu Padome? Bet viņi nedrīkst man viņus tagad atņemt. Bērni ir pārāk mazi. Kad ierados Londonā, sers Čārlzs apsolīja, ka neatņems viņus, ja es… ja…"

Apakšstāvā skanēja dvīņu balsis. Viņi nedrīkstēja dzirdēt, ka visus šos gadus viņa tos sargājusi. "Mets un Ema nesaprata,

ko dara, Artur," viņa čukstēja. "Nudien nesaprata. Cik laika mums ir?"

"Pārāk maz. Pārāk maz. Piedod, Sendij. Par visu."

Sendija aizvēra telefonu un stāvēja kā paralizēta. Acis sariesās asaras. Viņa mīlēja šo dzīvokli un negribēja braukt prom. Jau vairākus mēnešus viņa centās ignorēt zīmes, ka šī diena tuvojas, bet nu tā bija pienākusi.

Ja Padome pirmā tiks klāt dvīņiem, tā noteikti nobalsos par viņu spēju saslēgšanu. Lai cik baisi tas liktos, tās tomēr nebija lielākās briesmas, kas draudēja bērniem. Viņa bija dzirdējusi baumas, ka Dobās Zemes biedrība atkal izlīdusi no savām katakombām.

Viņa redzēja tikai vienu izeju. Taču sākumā dvīņi bija jānogādā drošībā.

Viņa aši piezvanīja un pēc tam ieskatījās pulkstenī. Varētu tikt prom desmit minūšu laikā. Viņa bija to izmēģinājusi un cerēja, ka ar to pietiks.

Iemetusies guļamistabā, Sendija no pagultes izvilka čemodānu. Aši atvilkusi rāvējslēdzēju, viņa pārliecinājās, ka tajā ir viss vajadzīgais. Iesviedusi čemodānā vēl dažas grāmatas, viņa paķēra no vannasistabas tualetes piederumus. Uz naktsskapīša gulēja skiču bloknots, arī to viņa iegrūda somā. Sendija izripināja čemodānu dzīvojamajā istabā tieši brīdī, kad dvīņi ar sviestmaizēm rokā ienāca dzīvoklī un viņiem sekoja Vaioleta.

Septiņas minūtes.

Mets no sliekšņa izbrīnā blenza uz mammu. "Ari tu nedrīksti mūs pamest!"

Ema metās pie Sendijas, apķērās viņai ap vidukli un izplūda asarās. "Mamma, mēs vairs nezīmēsim, es apsolu. Mēs apsolām. Vai ne, Met?"

Sendija palaida vaļā čemodānu un apskāva abus bērnus. "Es |us nepametīšu. Nekad." Pēc pāris mirkļiem viņa atbrīvojās no ipskāviena un ieskatījās pulkstenī.

Sešas minūtes.

"Taču mums ir jābrauc prom. Nekavējoties. Drīz es visu paskaidrošu, bet tagad jums abiem jāpaņem ceļojumu mugursomas."

"Uz kurieni mēs brauksim?" Ema šņukstēja.

Sendija paskatījās uz Vaioletu, kuras izspūrušie mati lika viņai izskatīties atbilstoši savam vecumam pāri sešdesmit. "Viņi tuvojas, Vaiolet."

Ārpusē uz ielas nokauca riepas un aizcirtās mašīnas durvis. Dvīņi pieskrēja pie loga.

Vaioleta saspieda Sendijas plaukstu. "Kad būsiet drošībā, dodiet ziņu. Mēs ar Anteju jums visu aizsūtīsim. Ņemiet mūsu mašīnu. Ejiet laukā caur dārzu." Viņa izķeksēja no jakas kabatas atslēgas un iedeva Sendijai.

"Pagaidi," Sendija iesaucās un iemetās atpakaļ guļamistabā. Viņa atgriezās ar alumīnija cilindru, kādos mākslinieki parasti iesaiņo neierāmētas gleznas, un iedeva to Vaioletai.

Vaioleta instinktīvi aizspieda ar plaukstu muti. "Vai tas…"

Ema un Mets novērsās no loga un vēroja, kā Vaioleta paņem cilindru, it kā tajā būtu sprāgstvielas.

"Protams, ne," Sendija atbildēja. "Bet lai viņi domā, ka ir. Izmanto, lai aizkavētu viņus, bet ja tomēr atņems, izliecies, ka tas nav noticis bez cīņas."

Vaioleta pasita cilindru padusē. "To es varu, dārgā. Aizkavēsim viņus, cik ilgi vien varēsim."

"Paldies." Abas sievietes apskāvās. "Par visu, Vī. Bez tevis un Antejas mēs neizdzīvotu." Sendija uzmeta skatienu virtuves pulkstenim. Atlikušas piecas minūtes.

Mets un Ema pa logu vēroja, kā tumšos džinsos un baltā kreklā ģērbies vīrietis tumšās brillēs apturēja uz ielas satiksmi, kamēr apmēram mammas vecuma sieviete īsiem, blondiem matiem, koši sarkanā kleitā atvēra mašīnas aizmugurējās durvis vēl vienam vīrietim. Viņš bija vecāks, un izturēšanās liecināja, ka viņš ir galvenais. Izkāpis no mašīnas, vienlaikus strīdoties ar sievieti, viņš pagriezās un paskatījās uz dzīvokļa logiem. Mets un Ema instinktīvi paslēpās, abi reizē iespiegdamies.

Vai tu jūti?

Mets berzēja deniņus. It kā man iekniebtu smadzenēs.

Kas viņi ir?

Nezinu.

Sendija atspieda viņu mugursomas pret dzīvokļa ārdurvīm.

"Kāpēc mums jābrauc?" Mets prasīja.

"Kas viņi tādi ir?" jautāja Ema, joprojām raudzīdamās laukā.

Kāpēc nekad nekas nebija vienkārši? Sendija nopūtās un pārmeta pār plecu somu. Patiesība bija biedējoša. Taču, sevišķi Metam, lielāku ļaunumu varēja nodarīt mamma, kurai bija noslēpumi, nekā izpratne par to, kas patiesībā notiek. Sendija bija pārguruši, un viņai ļoti vajadzēja bērnu atbalstu. Viņa cerēja, ka bailes abus motivēs.

"Mums jābēg, jo šie ļaudis nebrauc pie mums ciemos. Viņi grib nodarīt jums pāri."

Ema izskatījās pārbijusies. Mets nikni blenza uz mammu. Kārtējā pasaciņa, lai panāktu, ka viņš dara to, ko negrib.

"Ema, Met, ātri. Mums jātiek līdz Vī un Antejas mašīnai, pirms viņi ienākuši iekšā."

Dvīņi pagriezās pret logu un vēroja, kā abi vīrieši un sieviete kāpj augšup pa ieejas kāpnēm. Saķērusi abus aiz rokas, Sendija vilka dvīņus prom. Mets izrāvās un skrēja atpakaļ.

I rīs minūtes.