Dobā zeme

"Noburts?" Mets nicīgi nošņaukājās. "Tu runā tā, it kā vis­apkārt lēkātu gariņi un meža nimfas. Ja tas baisais punduris un stāvs kapucē viņnakt bibliotēkā bija izkāpuši no saslēgtas gleznas un tā pati glezna ir saistīta ar cilvēka slepkavību pirms diviem mēnešiem, tad ar burvestību tam nav nekāda sakara."

"Kā tad tu to sauktu?"

"Novārdots," Zaks rādīja.

"Nolādēts," Mets lika pretī.

"Noraganots."

"Iespaidots."

"Labi, izbeidziet!" Ema iekliedzās. "Sauciet, kā gribat, bet, ja glezna ir kaut kur Abatijā vai Era Minā, tā ir bīstama."

"Bet kāds tam sakars ar mammas pazušanu?" Mets prasīja.

Ja neņēma vērā dažas iedzīvināšanas, kuras viņi slēpa no mam­mas, dvīņi uzskatīja, ka viņiem bijusi samērā vienmuļa bērnība. Tagad viņi sāka domāt varbūt nebija pamanījuši slepeno

pasauli, kas mutuļoja ap viņiem.

"Varbūt vajadzētu piezvanīt Vaioletai un Antejai uz Rafaela terasi?" Ema ieteicās. "Viņas pazīst mammu veselu mūžību. Varbūt varēs pastāstīt, ar ko viņa nodarbojās, kamēr mēs tur dzīvojām."

"Nav slikta doma," Mets piekrita. "Neesam ar viņām runājuši vairākas nedēļas. Paņemšu numuru no Saimona rakstāmgalda un piezvanīšu no kabineta."

"Met, tu nevari no zila gaisa viņām tā vienkārši piezvanīt: "Tante Vaja, klau, viens jautājums vai zināji, ka mamma ir blēde?"" Ema iebilda. "Tu viņas pārbiedēsi."

Mets jau gāja laukā no virtuves. "Es tā neteikšu," viņš sašutis pār plecu izmeta. "Turklāt es nezvanīšu gluži no zila gaisa. Saimons vakar ar viņām runāja un izstāstīja, ka mamma pazudusi. Es pajautāšu, vai nav ar viņām sazinājusies un vai viņas nezina, kam mamma uzticējās un kam mēs varētu pie­zvanīt."

Ema turpināja pētīt avīzi. Tikusi līdz pēdējai lappusei, viņa ievēroja fotogrāfiju, kurā policisti Glāzgovā sēdina mašīnā sievieti. Viņa pārlocīja avīzi, lai apskatītu to tuvāk, kad Mets atgriezās virtuvē un novērsa viņas uzmanību.

"Vaioleta sūta sveicienus," Mets teica, apsēzdamies pie virtuves galda. "Nav runājusi ar mammu vairākas nedēļas, bet viņa pateica kaut ko ļoti interesantu. Vakar pēc sarunas ar Saimonu viņas ar Anteju atcerējušās, ka pirms divām dienām, kad palīdzējušas jaunam īrniekam ievākties mūsu vecajā dzīvoklī, ievērojušas, ka jumta logam izņemta rūts. Tante Vaioleta teica, ka tas droši vien noticis, kamēr dzīvoklis bija tukšs."

"Tātad kāds ielauzies dzīvoklī caur jumtu?" Ema jautāja.

Mets pamāja ar galvu.

"Vai kaut kas ir nozagts?"

"Tas jau ir tas dīvainākais," Mets teica. "Neizskatījies, ka būtu kaut kas pazudis."

"Vai tā varētu būt bijusi jūsu mamma?" Zaks rādija, pie­celdamies, lai saliktu trauku mazgājamajā mašīnā bļodas.

"Es domāju tieši to pašu," sacīja Ema.

"Es jautāju tantei Vaioletai, vai mammai bija kādi draugi, ar kuriem mēs varētu sazināties," Mets turpināja. "Bet viņa teica to pašu, ko jau zinājām. Mamma turējās savrup. Vienīgie draugi bijuši daži kolēģi no galerijām un mēs. Viņa teica, ka jau nosaukusi visus vārdus Saimonam."

Ema nopūtās: "Žēl."

"Es iesaku turēties pie sākotnējā plāna," Mets teica. "Izmantosim pieaugušo prombūtni un pameklēsim to šausmīgo gleznu."

Zaks uzsita ar karoti pa leti, lai pievērstu viņu uzmanību. "Ja jūs abi gribat pārmeklēt Abatiju, es aizbraukšu līdz Era Miņai un mēģināšu noskaidrot, ko tur meklēja vīrietis laivā. Varbūt viņš arī meklēja gleznu? Turklāt nenāktu par ļaunu uzmest aci mūsu mantām alā."

Meta prātā uzzibsnīja Kaladrija vīzija, kurā savainotais Zaks peld paisuma dīķī un viņam blakus ir svešinieks. Viņš nodrebēja. "Es domāju, ka mums nevajadzētu šķirties," viņš ātri teica. "Paņemsim līdzi pusdienas un dosimies visi uz salu. Pameklēsim gleznu vēlāk."

Ema skatījās uz sievieti Glāzgovas avīzes pēdējās lapas fotogrāfijā, kamēr zēni novāca pārējos brokastu traukus. "Ei!" viņa iesaucās, pētīdama attēlu vēl ciešāk, "apskatiet šo bildi."

"Vai tā nav sieviete, kuru vakar sagūstījām plūstošajās smiltīs?" Mets jautāja, skatīdamies Emai pār plecu.

"Te rakstīts," Ema skaļi lasīja, "ka viņa nogādāta slimnīcā, jo klīdusi pa Glāzgovu un nav atcerējusies, kas viņa ir. Policija sazinājusies ar ASV varas iestādēm, jo viņai bijis amerikāņu akcents."

"Kad mēs viņu sastapām, viņa lieliski zināja, kas viņa ir," Zaks rādīja.

"Tātad kāds kaut ko izdarījis ar viņas prātu," Mets secināja. "Kā sauc to darbību, kad sargs izdzēš atmiņu?"

"Apdvest," Ema atcirta. Metam bija raksturīgi aizmirst visus svarīgākos faktus. "Taču sargam jābūt ļoti varenam, lai izdzēstu cilvēka atmiņu. Pat Saimons nespēj tā apdvest."

"Varbūt tieši tas noticis ar mammu," Mets pēkšņi iesau­cās. "Varbūt kāds apdvesis viņuV'

PIECDESMIT PIEKTĀ

Kad trijotne pie laivu šķūņa vilka mugurā glābšanas vestes, tālās Kintairas un Bjūtas salu virsotnes rīta saulē izskatījās majestātiskas. Taču līča brīnišķīgais skaistums skaudri kontrastēja ar dvīņu un Zaka augošo nemieru.

"Mēģini vēlreiz aizsūtīt tētim īsziņu," Ema ieteica Zakam, ielikdama airu laivā viņa mugursomu un makšķerēšanas piederumus tas allaž bija noderīgs aizsegs.

Mets uzlūkoja Abatijas motorlaivu. "Ja nu mēs…" viņš sāka.