Dobā zeme

"Nekādā gadījumā," Ema uzreiz iesaucās. "Motorlaiva piesaistīs pārāk lielu uzmanību. Tu zini, ka nedrīkstam to vadīt." Mets negribīgi nocēla no plaukta airus un pabāza tos zem soliem.

"No tēta ziņu nav," Zaks rādīja. "Manas īsziņas krājas. Zvani tiek pāradresēti uz balss pastu."

"Maras telefonā tāpat," Mets teica, uzsizdams pa sava pulksteņa ciparnīcu, pārtraucot pēdējo zvanu.

Ema ierāpās laivā. Mets apsēdās viņai aiz muguras. Zaks atsēja virvi, nostūma laivu no piestātnes un ierāpās blakus Emai.

"Visi gatavi?" Ema jautāja.

Zaks pamāja ar galvu. "Kādudien mēs par šo dabūsim baigo brāzienu."

Mets izvilka no Zaka mugursomas papīra lapu un uzskicēja laivu ar mazu piekaramo motoriņu. Sudrabzilā uzplaiksnījumā tas acumirklī iznira pie koka pakaļgala, nosprauslojās un sāka darboties, Mets satvēra rokturi un izstūrēja laivu līcī.

"Man grūti ticēt, ka Saimons un Mara joprojām kvern ka­fejnīcā," teica Erna.

"Man gan ne," Mets iebilda. "Pieaugušie dara visādas dīvai­nības visnepiemērotākajos brīžos, un, patīk mums tas vai ne, viņiem ir noslēpumi. Visiem kaut kas ir aiz ādas, un viņi negrib, ka mēs par to uzzinām."

"Iespējams, tev taisnība," Ema piekrita. "Bet kad Saimons ir bijis prom ilgāk par pusstundu, nepainteresējoties, kā mums iet? Tāpēc taču viņš mums uzdāvināja pulksteņus."

Jūra bija nemierīga, tāpēc Metam bija nopietnāk jāpievēršas stūrēšanai, kamēr Ema ar Zaku uzmanīja, vai netuvojas krasta apsardze, kas varētu viņus pazīt un zinātu, ka bērni ir pārāk mazi, lai vadītu motorizētu transportlīdzekli.

Beidzot Mets iegrieza laivu akmeņainā Era Minas rietumu krasta līkumā un piestāja Mūka līcī.

"Vai dzirdi, Met?" Ema jautāja, piešķiebusi galvu. "Izklau­sās pēc cirka mūzikas. Tā skan no alām."

Mets iepleta acis. "Kāds atradis mūsu paslēptuvi."

Pēc paskaidrojuma Zakarn, kas notiek, visi trīs izbrida krastā un devās uz vienu no daudzajām alām, kas atvērās pret jūru. Tuvojās paisums, lielākā daļa alu tā laikā būs nesasniedzamas.

Zaks pāris reižu uzsita pa pulksteņa ciparnīcu un zīmju valodā teica: "Līdz paisumam ir apmēram stunda. Domāju, ka paspēsim to pārbaudīt."

Viņš uzlika ķiveri, pie kuras bija piestiprināts lukturītis, paņēma lāpu un uzsvieda plecā mugursomu. Dvīņi arī uzlika ķiveres un sekoja Zakam alā.

Atsperdamies pret plaisām un izciļņiem, viņi rāpās dziļāk salas dzīlēs. Alas nebija pārāk augstu, taču pēc lietus vai tādas vētras kā vakar kāpšana varēja būt bīstama.

Mēs ar Metu joprojām dzirdam mūziku, Zak.

Varbūt mēs to iepriekšējā reizē neizslēdzām?

Ema par to šaubījās. Viņi vienmēr sevišķi uzmanījās, atstājot slēptuvi, visu izslēdza un noslēpa, jo nekad nevarēja zināt, kad atkal varēs atgriezties salā. Pieaugušie zināja, ka viņi pēta Mūka līci Era Minā, bet nenojauta, cik plašu alu tīklu izokšķerējuši.

Jo augstāk viņi rāpās, jo Emu māca lielākas bažas. Bez brīdinājuma viņa apstājās, tāpēc Mets uzgrūdās viņai virsū.

Es kaut ko jūtu… mums vajadzētu iet atpakaļ.

Sajutis Emas bažas, Zaks apstājās un pagriezās. Viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un atspiedās pret slideno sienu, lāpa izkrita no rokām. Tā būkšķēdama atsitās pret sienām un ar šļakstu iekrita zemāk ūdens peļķē.

Tagad gan ir jāiet atpakaļ. Tev vēl nekad nebija izkritusi lāpa, Zak.

"Kas noticis, Ema?" Mets jautāja, kamēr Zaks rāpās lejā pie viņiem.

"Es īsti nezinu," Ema nelaimīga sacīja. "Kuņģis met kūleņus, un mūzika kļūst arvien skaļāka."

Meta prātā atkal uznira vīzija ar Zaku paisuma dīķī. Šoreiz viņš to nepaspēja aizdzīt, un vīziju ieraudzīja arī Ema. Viņa gandrīz zaudēja tvērienu pie alas sienas.

"Vai to tev parādīja Kaladrijs? Tu teici, ka tas nebija nekas sevišķs! Zaks ir ievainots!" "Jā, bet uzklausi mani…"

"Kaladrijs tev parādīja, ka Zaks slīkst, bet tu tik un tā ļāvi viņam līst alā? Mums jāgriežas atpakaļ un jātiek laukā!"

"Viņš varēja atbraukt arī bez mums!" Mets kliedza. "Tu labi zini. Tagad mēs vismaz varam kaut ko darīt… kaut ko iedzīvināt, ja vajadzēs…"

"Iedzīvināt? Tā vienmēr ir tava atbilde?"

Mets zem alas dzegas nikni paspraucās garām Emai. "Mēs nekāpsim atpakaļ lejā. Es gribu zināt, kas tur ir."

No alas ieejas dažus metrus virs viņu galvām atskanēja vīrieša balss.

"Vai jūs tur vēl ilgi strīdēsieties? Es neatteiktos no sviest­maizes, ja jums tāda atrastos, un ļoti negribas rāpties lejā pēc tās."

PIECDESMIT sestĀ

Zaks pirmais pārrāpās pāri paslēptuves malai. Pasniedzies virs galvas, viņš pavilka auklu, ar kuru varēja ieslēgt lampiņu virteni. Dvīņi, atspiežoties uz rokām, ietrausās alā tūliņ aiz Zaka. Viņu priekšā stāvēja svešinieks, kuram bija sekojuši ar Kaladriju, un viņam blakus bija lāpa.

"Jūs uz mani šāvāt!" Mets pārsteigts iesaucās.

Svešinieks pacēla rokas. "Savai aizstāvībai varu teikt, ka sašāvu animāciju. Iespaidīgs darbs, starp citu. Lai gan tu noteikti saproti, cik bīstami un muļķīgi iedzīvināt ko tik neparastu publiskā vietā."

"Vai jūs nezinājāt, cik ļoti man sāpēs, kad šāvāt?" Mets kliedza. Svešinieks paraustīja plecus. "Varbūt tev vajadzēja uzzināt, ko nozīmē īstas sāpes."

Mets metās virsū svešiniekam, bet Zaks un Ema viņu aptu­rēja.