Dobā zeme

Vai kaut ko atradāt, Met?

Jā, kaut ko, Ema. Noteikti kaut ko. Tiksimies viesistabā. Aizkavē Maru, ja satiksi viņu. Viņai drīz jābūt mājās.

Kamēr Zaks pārliecinājās, ka viņi nav atstājuši nekādas pēdas, Mets joprojām pētīja aploksni. Tā bija cieta un smaga.

"Ema mūs nositīs, ja ieskatīsimies iekšā bez viņas," Zaks rādīja.

Meta galvā ielauzās Emas satrauktā balss.

Kur jūs esat?

Tūliņ iesim laukā no Maras istabas. Kas ir?

Viņa ir atgriezusies un izskatās aizkaitināta. Dodas pie jums.

Ak vai.

Mets dzirdēja, ka Maras papēži jau klaudz augšup pa kāpnēm. "Mara nāk," viņš aši pavēstīja Zakam. Mets paņēma aploksni, pabāza to zem T krekla un vienu galu aizsprauda aiz džinsu jostas. "Rīkosimies kā parasti. Lien zem gultas."

Abi zēni aizšāvās aiz milzenīgās gultas un palīda apakšā. Taču Mets nejauši izgrūstīja kasti tā, ka Mara to noteikti ieraudzīs. Viņš dzirdēja, ka sieviete aiz durvīm meklē somā atslēgas.

Dari kaut ko, Ema! Mēs nepaspēsim tikt laukā no istabas.

Es jau skrienu augšā pa trepēm. Negribu pamodināt Saimonu.

Mēs atslēdzām durvis ar animāciju. Viņa sapratīs, ka te kāds ir bijis!

Mets no pagultes klusītēm pacēla segas pārklāju, lai pa spraudziņu redzētu istabu. Viņš iedunkāja Zaku. Mara jau bija ienākusi istabā un domīgi pētīja slēdzeni.

"Mara! Vai tu… mmm… nevarētu iznākt laukā?"

Nelikdamās zinis par Ernu, Mara pētīja istabu. Viņa piegāja pie gultas. Zēni bija pārliecināti, ka tūliņ viņus atklās. Viens… divi… trīs…

Kad jau šķita, ka beigas klāt, Mara iespēra kasti atpakaļ zem gultas un izgāja no istabas. "Ko tu gribi, Erna?"

Satraukumā trīcēdami, Mets un Zaks izlīda no pagultes un ieskrēja aizdurvē gaidīt signālu, ka gaiss tīrs.

Mara sniedz man sievišķīgu palīdzību. Tūliņ pat pazūdiet no turienes, jo situācija ir ļoti neveikla.

Pārliecinājies, ka polsterētā aploksne zem krekla ir drošībā, Mets satvēra Zaku pie rokas, un viņi metās bēgt.

Pēc desmit minūtēm Mara atgriezās istabā pilnīgi pārlieci­nāta, ka bērniem kaut kas ir aiz ādas. Visticamāk viņi bija atraduši dvīņu ierašanās dienā pārtverto sūtījumu. Cepuri nost Artura Samersa priekšā. Dvīņiem adresētā atzīšanās vēstule neatgriezeniski nostiprināja viņas pārliecību par to, kas noticis ar Malkolmu.

Mara apbrīnoja savu gleznu sienu, kad izdzirdēja, ka atveras guļamistabas durvis. Viņa pagriezās un sagaidīja viesi ar greizu un viszinīgu smaidu.

PIECDESMIT TREŠA

Kad visi bija devušies pie miera, Mets, Ema un Zaks sēdēja pie kamīna, kurā gailēja pēdējās ogles, un aplūkoja polsterēto aploksni uz kafijas galdiņa.

"Met, tu to atradi, tu arī atver."

Mets apgrieza aploksni otrādi un ļāva tās saturam izkrist uz galda. Iekšā bija plakana koka lādīte un vēstule.

Mets atvēra lādīti un izcēla papīra lapu. Grozīdams to rokās, viņš pazina treknās, noteiktās attēla līnijas.

"Tā izskatās pēc pagrabā redzētās gleznas skices. Melnie, dzeltenie un zaļie virpuļi šķiet pazīstami." Viņš iedeva zīmējumu Emai un Zakam. "Otrā pusē ir uzraksts," Ema teica, apgriezdama lapu.

Mūsu dēliem un meitām Lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Sī ir Doba Zeme.

Dankans Fokss, Edinburga, 1848. gads

Ema sarauca uzacis. Kur gan viņa bija dzirdējusi vārdus "Dobā Zeme"?

"Ko tas nozīmē?" Mets ziņkāri jautāja.

Zaks atvēra klēpjdatoru un uzsita pa dažiem taustiņiem, tad pagrieza ekrānu un parādīja dvīņiem tādu pašu attēlu, kādu Ema turēja rokā. Zem attēla bija paraksts:

"Dobā Zeme" XIX gadsimta skotu mākslinieka Dankana Foksa slavenākais darbs, kurā esot attēlota ieeja mītiskā šķīstītavā, kurā ieslodzīti visi reiz iedomātie nezvēri un dēmoni.

"Met, mamma un tas vīrietis, kuru satikām Koventgārdenā, runāja par Dankanu Eoksu un Dobo Zemi!" Ema iesaucās. "Dobā Zeme ir neprātīga leģenda, bet Dankans Fokss uzskatīja to par patiesību. Viņš nodibināja biedrību, lai to sargātu."

"Kur es biju, kamēr tas notika?" Mets prasīja.

"Tu biji aizklīdis klausīties ielu muzikantu, kurš spēlēja dīvaino instrumentu. Pavisam aizmirsu tev to izstāstīt," Ema atzinās. "Tā diena pagāja pilnīgi vājprātīgā virpulī."

"Dankans Fokss droši vien bija animare," Mets minēja. "Vai citādi viņa glezna būtu pagrabā?"

Zaks uzsita pa galdu, lai pievērstu dvīņu uzmanību, un norādīja uz vēstuli.

"Pareizi, Zak," Ema teica. "Mums jāizlasa vēstule."

Turēdama to izstieptās rokās, lai zēni arī redzētu, viņa sāka lasīt.

"Noziegumi?" Mets pēc brīža jautāja. "Kāds noslēpums par mūsu tēvu?"

"Spriežot pēc viņa vārdiem, jūsu mamma bijusi spiesta pa­strādāt ko nelikumīgu," Zaks rādija. "Kas ir Arturs Samerss?"

"Mēs parasti saucām viņu par gaišmataino vīrieti." Mets juta, kā rīklē kāpj dusmas. Viņu mamma noziedzniece? Ko gan viņa bija nodarījusi tētim? "Mamma viņam Nacionālajā galerijā restaurēja mākslas darbus, kad bijām mazi."

Zaks iegūglēja "Arturs Samerss" un "Nacionālā galerija". Pirmie desmit šķirkļi vēstīja par vienu un to pašu nelaimi.

"Viņu noslepkavoja," Zaks rādīja, iesēzdamies divānā starp Emu un Metu, lai dvīņi labāk redzētu ekrānu.

"Te rakstīts, ka viņš nonāvēts aplaupīšanas laikā galerijas restaurācijas laboratorijā," Ema bija satriekta.