Dobā zeme

Met, pagaidi. Viņš izskatās pazīstams. Varbūt noskaidrosim, kas viņš ir, pirms sāc viņu dauzīt!

"Man patīk, kā esat te iekārtojušies," vīrietis teica, uzmanīgi aizlaipodams pa slideno, grumbuļaino grīdu līdz dīvānam, uz kura stāvēja saritināts guļammaiss, motociklista ķivere un

melnas seglu somas. "Nemaz nebija tik slikti šeit nakšņot, ja neņem vērā mitrumu un pūstošo zivju smaku. Izklaižu man netrūka."

Pretim vecajam dīvānam bija novietoti divi kopā sastumti galdi uz steķiem, tādi paši kā mammas un Maras studijā. Taču uz tiem stāvēja galda dators, dažādas vaļējas elektriskās shēmas, izjaukti cietie diski un vismaz divas spēļu konsoles, nevis gleznošanas piederumi.

"Grūti iedomāties, kā uzstiepāt to visu augšā," svešinieks piebilda.

Bērni muļķīgi smaidīja.

"Kas jūs esat?" Mets jautāja, mēģinādams apslāpēt dusmas.

"Mēs pirms dažiem mēnešiem tikāmies, neatceraties? Mani sauc Vons." Vīrietis atkrita dīvānā un izstiepa garās kājas.

Šis vīrietis ilgāku laiku nebija skuvies, mati bija garāki un neķemmēti, un saņurcītās drēbes krietni atšķīrās no smalkā uzvalka, kurā bērni bija viņu redzējuši iepriekšējā reizē. Tagad Erna viņu atcerējās. "Vons!" viņa iekliedzās. "Mammas draugs no Koventgārdenas."

Zaks izskatījās apjucis, bet Meta seja noskaidrojās. "Vai jūs zināt, kur ir mamma?" viņš uzreiz jautāja.

Vons purināja galvu. "Taču man ir dažas teorijas, kas ar viņu varētu būt noticis. Tāpēc es ierados no Londonas. Jūtu līdzi jūsu vectēvam. Viņš bija arī tuvs manas mammas draugs. Viņi kopā mācījās šeit, Abatijā, kad Renards vēl bija students."

Es viņam ticu.

Grūti iedomāties meiteni, kura neticētu.

Ema nikni pablenza uz brāli.

"Kā jūs atradāt mūsu slēptuvi?" Mets jautāja, atlocīdams dārza krēslu un apsēzdamies.

Vons plati smaidīja. "Vakar, klaiņodams pa salu, es atradu kabeli, kuru bijāt uzstādījuši, lai zagtu elektrību no Abatijas. Tas atveda mani šurp. Atjautīgi."

"To izdomāja Zaks," Ema lepni paziņoja.

Zaks ar galvas mājienu pieņēma komplimentu un atrada sēdvietu, no kuras varētu vieglāk lasīt no lūpām sarunu.

"Malacis, Zak," Vons rādīja ar zīmēm. "Pieņemu, ka gal­venais sadalītājs ir zem piestātnes?"

Zaku izbrīnīja Vona veiklā zīmju valodas prasme, un viņš atkal pamāja ar galvu.

"Tu biji pārāk mazs, lai mani atcerētos, Zak," Vons teica, "bet es dzīvoju Abatijā, kad tētis tevi pirmoreiz atveda šurp. Mēs visi kopā mācījāmies zīmju valodu."

"Vai jūs pazināt arī manu mammu?" Zaks dedzīgi rādija.

Zaka jautājums pārsteidza dvīņus. Draugs gandrīz nekad nebija pieminējis savu mammu, viņi zināja tikai to, ka viņa nomirusi dzemdībās.

"Nē. Renards nesen bija uzaicinājis tavu tēti palīgā uz Abatiju. Tu nāci komplektā."

"Vai jūs spēlējāt cirka mūziku?" Zaks jautāja.

Vons izvilka no guļammaisa apakšas mazu, vijolei līdzī­gu instrumentu. "Vai atceries, kad pēdējoreiz to dzirdēji, Met?"

"Koventgārdenā," Mets teica, mādams ar galvu. "Jūs domājāt, ka čīgātājs grib mani nolaupīt."

"Viņš to būtu izdarījis, ja rastos izdevība," Vons sacīja. "Taču piebildīšu, ka viņš patiesībā bija labi nomaskējusies viņa, kas jau sen jūs abus novēroja."

"Kas?" Mets un Ema vienā balsī jautāja.

Pirms Vons paspēja atbildēt, reizē iepīkstējās visu triju bērnu pulksteņi.

"Kalnā iekšā taču nepienāk mobilā telefona signāls," Vons teica, saraukdams uzacis. "Vismaz īsts signāls ne."

Dvīņi ieskatījās pulksteņos. Abos mirgoja vienāda ziņa.

Nekavējoties nāciet mājās. Kaut kas ir noticis ar Saimonu.

Mets paskatījās uz Emu. Ema paskatījās uz Zaku. Zaka rokas ieskicēja četrus burtus. "Mara!"

PIECDESMIT SEPTĪTĀ

Zaks uzreiz paķēra mugursomu un uzlika ķiveri. Viņš steidzās uz alas izeju, Mets un Ema viņam sekoja.

"Pirms metaties, Maras aicināti, pa galvu pa kaklu uz Abatiju," Vons steidzīgi sacīja, "jums kaut kas jāzina. Tas ir svarīgi!"

Dvīņi apstājās. Zaks nedzirdēja Vona lūgumu, tāpēc jau bija pazudis tunelī.

"Neuzticieties Marai. Šo instrumentu es atradu viņas istabā. Viņa todien Londonā jūs novēroja, pārģērbusies par ielu muzikantu. Droši vien tā bija visvieglāk jums sekot, jo jūsu mamma būtu viņu pazinusi. Iespējams, viņa bija arī Nacionālajā galerijā. Mara nav tāda, kā jūs uzskatāt."

Ema nesaprata, ko domāt. "Mums tiešām jāiet," viņa negribīgi teica. "Ja ar Saimonu kaut kas noticis, mums jābūt klāt. Viņš mums ir kā tētis. Vai pagaidīsiet mūs šeit? Vēlāk aprunāsimies!"

"Es gaidīšu," Vons piekrita. "Taču apsoli man vienu: sargies no Maras, labi? Uzticies savam sarga instinktam."

"Tu nāksi vai ne, Ema?" Mets prasīja, skatīdamies pāri ieejai tunelī, pa kuru Zaks jau rāpās lejup.

Vons satvēra Ernas roku.

"Jūsu vectēvs sūtīja mani strādāt uz Londonu, kad jūs aizbēgāt no Ohinmērnas," viņš teica. "Mans uzdevums bija pieskatīt tevi, Metu un jūsu mammu. Sendija ir pazudusi, un Renards ievainots, tāpēc varu izrādīties jums noderīgs. Es domāju, ka Mara ir saistīta ar jūsu mammas pazušanu."

Ema zināja, ka Mets ir apstājies un klausās. Pēc tam, kad viņi vakar Maras istabā atrada aploksni, aizdomas pret viņu bija augušas.