Dobā zeme

Ema nometās ceļos viņam blakus, izņēma no kabatas atlikušo ogles gabaliņu un sāka ātri kaut ko skicēt uz alas sienas. No klints izlēca kāpnes, kas veda uz ejas galu un atpakaļ tunelī. Ja viņiem izdotos atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši, varētu izkļūt no kalna caur savu slepeno alu.

Tagad tikai vajadzēja izdomāt, kā dabūt augšā pa trepēm arī brāli.

SEPTIŅDESMIT OTRA

Zaks jau labu laiku nespēja telepātiski sasniegt Ernu. Taču drīz pēc tam, kad dvīņi pazuda tumsā, viņš juta spēcīgu skaņas vibrāciju uzšaujamies augšup pa akmens sienu. Tad, it kā viņus saistītu tieva saitīte, viņš juta, ka Ema dodas dziļāk iekšā kalnā.

Zaks piespieda Vonu tuvāk, lai abiem būtu siltāk, un savilka apkārt segu. Viņš drebēja no aukstuma un varbūt arī no šoka. Potīte gandrīz vairs nesāpēja, taču bija pietūkuši trīsreiz resnāka.

Vons pēdējās desmit minūtes nepatīkami sēca, taču beidzot pamazām atguva samaņu. Pieslējies sēdus, viņš viebās pie katra elpas vilciena. "Laikam kritienā būšu salauzis ribu."

"Vai tevi ievainoja tas pats radījums, kas uzbruka man?"

Vons lasīja Zaka žestus, tad rūpīgi nopētīja savas kodienu brū­ces. "Nē. Taču izskatās, ka tas apgrauzis mani, gaidīdams tevi."

Cik labi vien spēdams, Zaks paskaidroja, kas bija noticis un ka viņš pašlaik jūt, ka dvīņi lien dziļāk iekšā kalnā.

"Ja gribam viņiem palīdzēt," Vons beidzot teica, "mums jāaptur Tenāns. Malkolmu viņam izdosies atbrīvot tikai tad, ja turēs dvīņus gūstā, kamēr atradīs Sendiju un īsto gleznu. Kad viņš ienāks alā, mums viņš jāaptur."

"Bet kā?" Zaks izmisumā gribēja kliegt. "Es neesmu animare."

Vons sāpēs saviebās, sniegdamies zem jakas, lai izvilktu skiču bloknotu. "Varbūt tu neesi, bet es esmu. Tagad, mans jaunais draugs, pieliksim tam punktu."

Tenāns bija iedzīvinājis laivu un pārcēlies pāri uz Era Minu. Ar otu un tinti no Sendijas studijas viņš pēc tam iedzīvināja Foksa dēmonu tieši bērnu alā, izmantojot datoru kā portālu. Mara bija izrādījusies noderīga, regulāri piegādājot ziņas par dvīņiem. Pēc tam atlika tikai dzīties tiem pakaļ no vienas alas uz otru. Lai gan Tenāns bija piešķīris dēmonam savu redzi, sev viņš bija atstājis pietiekami daudz, lai miglaini apjaustu apkārtni.

Jāatzīst, ka šī kaķa un peles spēlīte viņam sagādāja prieku.

Beidzot, iesprostojis dvīņus otrajā alā, viņš dzirdēja, ka pie Abatijas piestātnes ierūcas motors. Izklausījās, ka bērniem kāds steidzas palīgā par vēlu.

Brīdī, kad bezpalīdzīgie dvīņi bija iesprostoti alā un dēmons jau kārpīja zemi pirms uzbrukuma, Tenāns bija apgājis apkārt Mūka līcim. Viņš grasījās ierāpties bērnu slēptuvē un gaidīt, lai dēmons atnes viņam dvīņus tur.

Tenāns juta, ka gaisā kaut kas sakustas. Viņš pacēla skatienu no zīmējuma. Priekšā uz akmeņiem stāvēja Zaks, atvilcis elkoni, sagatavojis loku šāvienam. Tenāns nepaspēja reaģēt. Zaka bulta pārplēsa audeklu, iznīcinādama dēmonu Solona alā, un ieurbās miesā virs Tenāna melnās sirds.

Ema centās aizvilkt apdullušo Metu līdz Solona alā iedzīvināto kāpņu pakājei, bet brālim tik ļoti sāpēja roka, ka viņai vajadzēja apstāties. Viņa vairs nespēja savā prātā izturēt Meta mokas.

"Atstāj mani tepat un sameklē palīgus," Mets murmināja. "Viena tu varēsi izlīst pa tuneli daudz ātrāk."

Vismaz šoreiz Ema nestrīdējās pretī. Viņa tikko bija iekārtojusi Metu ērtāk, kad izdzirdēja otrā alas sienas pusē skrāpēšanos.

Piespiedusi ausi cietajai zemei, Ema aizvēra acis un ieklausījās. Kāds vai kaut kas bija otrā pusē virs viņas galvas.

Viņa sāka klaigāt, aurot un spiegt pilnā rīklē: "Mēs esam šeit! Mēs esam šeit!"

Pamazām lāzera stars izgrieza šauru plaisiņu alas griestos. Tad sprauga kļuva platāka, un drīz degļa stars apspīdēja visu alu.

Pa klintī izdedzināto caurumu iekšā ieliecās Vons, viņš elpoja vēl smagāk nekā iepriekš. "Jūs abi esat veseli?"

Ema viņam uzsmaidīja. "Izskatās, ka Metam ir lauzta roka, bet citādi viss kārtībā. Mēs ļoti priecājamies, tevi redzot. Kā tu mūs atradi?"

"Tas jau ir cits stāsts," Vons aizelsies atbildēja. "Tagad vilksim jūs abus laukā, un paši redzēsiet."

SEPTIŅDESMIT TREŠA

Saimons uz Maras zīmētā ūdens motocikla izbrāzās noblietētajās krasta smiltis Era Minas torņa pakājē. Iebāzis zīmējumu kabatā, viņš pa akmeņaino pludmali klunkurēja uz alām, bet pēc brīža apstājās, lai novērtētu situāciju. Priekšā bija redzama Abatijas motorlaiva. Klints aizsegā viņš lēnām līda tuvāk un gar radzi ieskatījās Mūka līcī.

Bākas gaismas stars apspīdēja alas ieeju, un viņa sirds gavi­lēja. Ietinies segā kā apmetnī, Zaks smējās un ar plaukstas uzsitienu sveica vīrieti, kuru Saimons pazina kā Vonu. Zakam pār plecu bija pārmests strēlnieka loks. Lai gan šis skats jau pats par sevi bija brīnišķīgs, Saimons skaļi iesmējās, pamanīdams pārējo.

Dvīņi lidinājās virs medūzu pilnajām paisuma peļķēm krāšņa Peritona mugurā.

Tikai piegājis tuvāk, Saimons atskārta, cik smagas ir viņu traumas. Cieši apskāvis Zaku, viņš izņēma mobilo telefonu, piezvanīja policijas priekšniecei un lūdza viņu atbraukt uz Era Minu.