Dzelzs papēdis

—       Mēs visi solidarizējamies ar akciju sabiedrībām, — viņš paskaidroja. — Arī tad, ja jūs pati samaksātu iespie­šanas izdevumus, jums neizdotos tamlīdzīgu rakstu ieda- būt laikrakstā. Un, ja kāds no mums mēģinātu to pasle- pen iedabūt, tad tas zaudētu vietu. Jums neizdosies to ievietot, kaut jūs arī maksātu desmitkārtīgi.

—       Bet kā ir ar jūsu pašu politiku? — es jautāju. — Iz­skatās, it kā jūsu uzdevums ir sagrozīt patiesību pēc savu darba devēju pavēles, kuri savukārt paklausa akciju sabiedrību pavēlēm.

—       Tā nav mana darīšana. — Mirkli viņš jutās neomu­līgi, bet tad atrada izeju — un viņa seja noskaidrojās.

—   Un pats es neko nepatiesu nerakstu. Mana sirdsap­ziņa man neko nevar pārmest. Protams, manā ikdienas darbā ir daudz traucēkļu, bet tas jau šinī darbā iederas,— viņš naivi nobeidza.

—       Bet jūs taču cerat sēdēt kādu dienu pie redaktora galda un vadīt politiku.

—  Tad es jau būšu ciets kā krams.

—       Bet, kamēr jūs vēl neesat tik ciets, es jūs palūgšu atklāti izsacīt savas domas par vispārējo izdevniecības politiku.

—   Par to es nemaz nedomāju, — viņš aši attrauca.

—  Kas grib gūt panākumus žurnālista darbā, tas nedrīkst cirst pāri robežai. Tik daudz vismaz es te jau esmu iemā­cījies.

Un viņš gudri pamāja ar savu jauneklīgo galvu.

—   Bet patiesība? — es neatlaidos.

—       Jūs nesaprotat spēles likumus. Ja visu dara pa­reizi, tad patiesībai nenodara pāri. Vai tā nav?

—       Pārāk neskaidri, — es nomurmināju, bet man bija žēl viņa jaunības, un es baidījos, ka man būs jāsāk kliegt vai raudāt.

Nu es jau sāku redzēt cauri savas sabiedrības ārējai čau­lai un atklāju tur drausmīgu īstenību. Likās, pret Džek­sonu nodibinājusies slepena sazvērestība, un man kļuva žēl gaudulīgā advokāta, kas viņa prāvu bija tik apkau­nojoši zaudējis. Šī slepenā sazvērestība pastāvīgi pie­auga. Tā nevērsās pret Džeksonu vien. Tā bija tēmēta pret katru strādnieku, kas fabrikā bija kļuvis par kropli. Un, ja pret katru strādnieku vērptuvēs, kāpēc ne pret katru strādnieku jebkurā citā fabrikā? Patiešām, vai tas tā nebija viscaur, visā rūpniecībā?

Bet, ja tā bija, tad sabiedrība pamatojas uz meliem. Es nobijos pati no saviem secinājumiem. Tas bija pārāk šausmīgi un riebīgi, lai būtu patiesi. Bet Džeksons un viņa roka, un asinis, kas aptraipīja manas drēbes un lā­soja no manu griestu sijām? Un tādu Džeksonu bija daudz — simtiem vērptuvēs vien, kā Džeksons pats iz­teicās. Es nevarēju no Džeksona izbēgt.

Es apmeklēju misteru Viksonu un misteru Pertonveitu, abus galvenos Sjeras vērptuvju akcionārus, tomēr man neizdevās satricināt viņu uzskatus kā priekšstrādniekiem viņu vērptuvēs. Es redzēju, ka viņu morāle pārspēj pārē­jās sabiedrības morāli. Es to būtu dēvējusi par aristo­krātu jeb kungu morāli.[29] Viņi runāja augstā stilā par politiku un identificēja politiku un tiesības. Ar mani viņi runāja tēvišķīgi, aizbildinot manu jaunību un piedzīvo­jumu trūkumu.. Viņi bija visvairāk saistītie no visiem, ku­rus es tiku iztaujājusi. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka vērptuves tiek vadītas^ pareizi. Te nebija ko jautāt vai diskutēt. Viņi uzskatīja sevi par sabiedrības. glābējiem, kas gādā laimi lielam ļaužu vairumam. Viņi attēloja pa­tētiskas ainas, kā gan būtu jācieš strādnieku šķirai, ja nebūtu darba, ko viņi vienīgie tai apgādājot.

Tūliņ pēc tikšanās ar šiem abiem džentlmeņiem es sa­tiku Ernestu un pastāstīju viņam, ko biju atkiājusi. Viņš apmierinats uzlūkoja mani un sacīja: _— Patiešām lieliski! Jūs sākat pati uz savu roku mek- let patiesību. Tas ir jūsu pašu empīriskais vispārinājums, un tas ir pareizs. Neviens cilvēks, kas saistīts pie indus­trijas mašīnas, nav brīvs savā rīcībā, ja nu vienīgi liel­kapitālisti, kas arī nav brīvi, — piedodiet man šo īrismu[30]. Jūs redzat — šie džentlmeņi ir pārliecināti, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Tas ir visas šīs absurdās situācijas

Kalngals. Viņos vēl ir tik daudz cilvēciskuma, ka viņi nevar spert ne soļa, nedomādami, ka tas ir pareizs. Vi­ii lem nepieciešama sankcija savai rīcībai.

Ja viņļ grib kaut ko darīt, kaut ko veikalniecisku, tad viņiem jāgaida, kamēr viņu smadzenēs rodas kāds reli­ģisks, ētisks, zinātnisks vai filozofisks jēdziens par viņu nodomātā darba pareizību. Un tad viņi stājas pie darba un realizē to, nemaz nenojauzdami, ka viena no cilvēka dvēseles vājībām ir tā, ka vēlēšanās ir domu māte. Lai viņi dara ko darīdami, viņi vienmēr atrod attaisnojumu savai rīcībai. Viņi ir sekli kazuisti. Viņi ir jezuīti. Pat ļaunu darot, viņi apsver, kāds labums no tā varētu ras- lies. Viena no patīkamākām un par aksiomu pieņemtām fikcijām, ko viņi radījuši, ir iedoma, ka viņi pārspēj gud- rībā un tikumos pārējo cilvēces daļu. Te rodas viņu pār­liecība, ka viņi apgādā ar dienišķu maizi visu pārējo cil­vēci. Viņi ir arī atdzīvinājuši seno teoriju par karaļu — šinī gadījumā par tirdzniecības karaļu — dievišķīgajām tiesībām.[31]