Dzelzs papēdis

Viņu stāvokli vājina tas apstāklis, ka viņi ir tikai vei­kalnieki. Viņi nav filozofi. Viņi nav ne biologi, ne socio­logi. Ja viņi tie būtu, tad, protams, viss būtu labi. Vei­kalnieks, kas reizē ir arī biologs un sociologs, apmēram zinātu, kas cilvēcei vajadzīgs. Bet šie cilvēki ārpus savu veikalniecisko darījumu robežām ir truli. Viņi zina tikai savus darījumus. Viņi nepazīst ne cilvēci, ne sabiedrību un tomēr uzņemas izlemt miljoniem badacietēju un visu pārējo miljonu cilvēku likteņus. Pienāks laiks, kad vēs­ture rūgti smies par viņiem.

Viņas atdarināja savus vīrus un runāja tādā pašā augstā stilā par politiku, par bagāto pienākumiem un at­bildību. Viņām bija tā pati morāle kā viņu vīriem — viņu šķiras morāle; un viņas mētājās ar skaistām frāzēm, ko pašas nesaprata.

Viņas sapīka, kad es izstāstīju par Džeksona ģimenes nožēlojamo stāvokli un izsacīju izbrīnu, ka viņas nav nekā darījušas šā cilvēka labā. Man pateica, ka viņām neesot vajadzīgs, lai kāds tās instruētu viņu sabiedriska­jos pienākumos. Kad es bez aplinkiem lūdzu palīdzēt Džeksonam, viņas tāpat bez aplinkiem noraidīja mani. Visdīvainākais bija tas, ka mani noraidīja ar gandrīz vie­nādiem vārdiem, kaut gan es apmeklēju katru atsevišķi un neviena nezināja, ka esmu otru apmeklējusi vai ga­tavojos to darīt. Abas atbildēja, ka viņas priecājoties par izdevību pateikt skaidri un gaiši, ka nemaksās nekādas prēmijas par nevīžību un tikpat maz vēlas ar atlīdzību par nelaimes gadījumiem kārdināt trūcīgos, lai tie metas mašīnās.[34]

Viņas bija atklātas,- šīs abas sievietes. Viņas bija ap­skurbušās aiz pārliecības par savu un savas šķiras pā­rākumu. Viņu šķiras morāle sankcionēja visu, ko vien viņas darīja. Pametot misis Pertonveitas māju, es atska­tījos un atcerējos Ernesta vārdus, ka arī viņas ir piesais­tītas pie mašīnas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.

V NODAĻA ZINĀTNES ATBALSTĪTĀJI

Ernests apmeklēja mūs bieži. Tas nebija tikai mans tēvs, kas viņu pievilka, un tie nebija arī strīdīgie jautā­jumi, ko pārsprieda pie mūsu pusdienu galda. Es jau vairākkārt toreiz pieļāvu glaimojošo domu, ka ari es esmu cēlonis viņa apmeklējumiem, un drīz uzzināju, ka manas aizdomas bijušas pareizas. Tāds mīlētājs vēl nebija re­dzēts kā Ernests Everhards. Viņa skatiens un rokas spie­diens kļuva, ja tas iespējams, vēl stingrāks un noteiktāks un jautājums, kas jau sākumā bija lasāms viņa acīs, vēl uzstājīgāks.

Pirmais iespaids, kādu man radīja Ernests Everhards, bija nelabvēlīgs. Pēc tam es jutu, ka viņš mani valdzina, bet tad mani atstūma viņa rupjie uzbrukumi manai šķirai. Kad es tomēr atklāju, ka viņš nav manu šķiru apmelojis, ka visi asie un skarbie vārdi, kas par to sacīti, ir pama­toti, es atkal jutos viņam tuvāka. Viņš kļuva mans orā­kuls. Manis dēļ viņš norāva masku sabiedrībai un ļāva man ieskatīties īstenībā, kas gan bija nepatīkama, toties neapstrīdami patiesa.

Kā jau sacīju, viņam līdzīgs mīlētājs nebija redzēts. Neviena meitene nevar nodzīvot universitātes pilsētā līdz divdesmit ceturtajam mūža gadam bez mīlas piedzīvoju­miem. Manos pielūdzējos bija skaitījušies gan jauniņi studenti, gan sirmi profesori, gan atlēti un milzeņi fut­bolisti. Tomēr neviens nebija man tā izrādījis savas jūtas, kā to darīja Ernests, lekāms es to apzinājos, viņš bija mani apskāvis. Iekāms es varēju celt ierunas vai aizkavēt, viņa lūpas bija uz manējām. Pret viņa nopietnību parastā meitenes gražošanās būtu smieklīga. Viņš mani aizrāva ar savu vareno, neatvairāmo straujumu. Viņš nesāka ar bildinājumu. Viņš apskāva mani, skūpstīja mani un uz­skatīja par pašsaprotamu, ka mēs precēsimies. Tas bija skaidrs. Vienīgais jautājums bija — un tas radās krietni vēlāk —, kad mēs precēsimies.

Tas bija kas nepieredzēts. Tas bija fantastiski. Tomēr saskaņā ar Ernesta patiesības pierādījumu tas iedarbojās. Es uzticēju viņam savu dzīvi. Šī uzticēšanās solīja laimi. Mūsu mīlas pirmajās dienās es gan dažreiz bažījos par nākotni, domājot par viņa mīlas straujumu un nevaldā- mību.

Tomēr šīm bažām nebija pamata. Neviena sieviete nav vēl aplaimota ar cēlāku, maigāku dzīves biedru. Viņa smalkjūtība un nevaldāmība bija dīvaini sajauktas, tāpat kā viņa biklums un nepiespiestība. Šis vārais biklums! Viņš nekad nespēja atbrīvoties no tā, un tas bija tik jauki.

Viņa izturēšanās mūsu viesistabā atgādināja nobijušos vērsi porcelāna veikalā.[35]

Tanī laikā izgaisa manas pēdējās šaubas par manu mīlu (tas bija lielāko tiesu zemapziņā). Tas notika Zi­nātnes atbalstītāju klubā — brīnišķīgā vakarā, kad Er­nests devās uzbrukumā pret sabiedrības pīlāriem viņu pašu nometnē. «Zinātnes atbalstītāji» bija labākais iz­lases klubs Klusā okeāna piekrastē. To bija dibinājusi mis Brentvuda, ļoti bagāta vecmeita, un šis klubs bija viņas dzīves biedrs, ģimene un rotaļlieta. Tā biedri bija vis­bagātākie pilsētā un visstabilākie savā bagātībā. Klubā bija pieaicināti arī atsevišķi zinātnieki, lai piešķirtu tam intelektuālu noskaņojumu.