Dzelzs papēdis

— Es sastapu cilvēkus, — Ernests turpināja, — kas miera ķēniņa vārdā dedzīgās daiļrunās vērsās pret karu un tanī pašā laikā izdalīja saviem pinkertoniem[39] šaute­nes, lai tie apšautu streikotājus viņu pašu fabrikās. Es

Mistapu cilvēkus, ko iesvēla sašutumā boksa cīņu bruta- lilate, bet kuri tanī pašā laikā piedalījās uztura līdzekļu viltošanā, tā nonāvējot ik gadus vairāk zīdaiņu nekā asiņainais Erods.

Sis smalkais aristokrātiska izskata džentlmenis bija mēms tresta direktors un rīks, ar kura palīdzību slepeni aplaupīja atraitnes un bāriņus. Sis goda vīrs, kas kolek­cionēja dārgas grāmatas un atbalstīja literatūru, deva luikuļus municipalitātes mašīnas saimniekam, cilvēkam ar masīviem žokļiem un zemu pieri. Sis izdevējs, kas publicēja sludinājumus par medicīniskiem patentlīdzek- jiem, nosauca mani par nekrietnu demagogu, kad es pie­prasīju, lai viņš publicē savā laikrakstā patiesību par šiem patentlīdzekļiemSis cilvēks, kas runāja augstā stilā un lielā nopietnībā par ideālisma daiļumu un dieva žēl- • irdību, nupat bija noblēdījis saviem kompanjoniem viņu peļņas tiesu. Šis cilvēks, baznīcas balsts un liels misio­nāru pabalstītājs, nostrādināja sava veikala kalpotājas desmit stundas dienā par bada algu un dzina tās taisnā ceļā uz prostitūciju. Šis cilvēks, kas deva līdzekļus jaunu katedru dibināšanai universitātēs un cēla greznas baznī­cas, par dolāriem un centiem nodeva tiesā nepatiesu zvē­restu. šis dzelzceļu magnāts lauza savu vārdu kā pilsonis, goda vīrs un kristīgais, atļaudams slepenu rabatu, un to viņš darīja bieži. Tur tas senators bija rotaļlieta, vergs un marionete brutāla, neizglītota lielfabrikanta rokās,[40]tapat bija arī ar gubernatoru un augstākās tiesas locekli; un visi trīs brauca pa dzelzceļu ar brīvbiļetēm; un tātad veiklais kapitālists bija kungs pār fabrikām, fabrikantiem un dzelzceļiem, kas izsniedza brīvbiļetes.

Tā es paradīzes vietā nokļuvu izkaltušajā komerciālisma tuksnesī. Izņemot darījumu sfēru, visur valdīja trulums. Es neatradu nekā, kas būtu tīrs, cēls un možs, kaut at­radu daudzus, kas bija moži savā pagrimšanā. Ko es sastapu, tas bija neiedomājams savtīgums un nežēlība, nejēdzīga, rijīga un rupji praktiska iedzīvošanās kāre.

Ernests vēl daudz runāja par viņiem un par savu vil­šanos. Garīgi tie bija viņu garlaikojuši, morāliski — at­stūmuši, tā ka viņš juties laimīgs, atgriežoties pie saviem revolucionāriem, tīriem, cēliem un garīgi možiem, — pil­nīgs pretstats kapitālistiem.

—  Un nu, — viņš sacīja, — ļaujiet man pastāstīt par revolūciju!

Bet vispirms man jāaizrāda, ka viņa niknā apsūdzība nebija nevienu ietekmējusi. Es aplūkoju viņus un redzēju, ka viņu augstprātīgo pašapziņu nebija ne drusciņ skā­ruši viņa pārmetumi. Man bija jāatceras Ernesta vārdi, ka uzbrukums viņu morālei nespēj izsist viņus no sliedēm. Tomēr es manīju, ka viņa drosmīgā valoda bija zināmā mērā ietekmējusi mis Brentvudu. Viņa izskatījās noraizē­jusies un nemierīga.

Ernests iesāka ar revolūcijas armijas aprakstu, un, kad viņš minēja tās skaitlisko spēku (pēc dažādās valstīs no­dotajām balsīm), sapulcējušies kļuva nemierīgi. Viņu se­jas pauda bažas un lūpas cieši sakniebās. Tagad, beidzot, viņi juta, ka cīņa ir sākusies. Viņš attēloja sociālistu internacionālo organizāciju, kas apvieno pusotra miljona cilvēku Savienotās Valstīs un vairāk par divdesmit trim miljoniem pārējā pasaulē.

—   Sāda revolucionāra armija, — viņš teica, — divdes­mit pieci miljoni, ir spēks, kas liek valdītājiem un val­došām šķirām padomāt. Sīs armijas lozungs ir: «Nekādas žēlastības!» Mēs gribam visu, kas jums pieder. Mūs var apmierināt vienīgi viss jūsu īpašums. Mēs gribam saņemt savās rokās varas grožus un cilvēces likteni. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas. Mēs gribam atņemt jūsu kun­dzību, jūsu pilis, jūsu godību, un tad jūs varat strādāt par maizes kumosu kā zemnieks tīrumā vai kā izbadojies, nožēlojams kantorists jūsu pilsētās. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas!

Un, tā runājot, viņš pacēla savu vareno plecu aug­stumā savas spēcīgās rokas, un kalēja plaukstas tvēra gaisu kā ērgļa nagi. Viņš stāvēja kā valdošā darba gars, kas izstiepj rokas, lai sagrābtu un iznīcinātu savus pre­tiniekus. Es ievēroju, ka klausītāji tikko manāmi sarāvās šī konkrētā, varenā un draudīgā revolūcijas tēla priekšā. Sarāvās gan tikai sievietes, un viņu sejās bija lasāmas

bailes. Vīrieši tie nebija. Tie piederēja pie tiem bagātnie­kiem, kas netur rokas klēpī, viņi bija aktīvi, viņi bija cī­nītāji. Kļuva dzirdama zema, apspiesta dūkoņa, kas mirkli saviļņoja gaisu un tad izdzisa. Tā bija ņurdēšanas priekš­vēstnesis, un to man šovakar bieži gadījās dzirdēt — šo zvēra pazīmi cilvēkā, nopietnāko no visām viņa pirmat­nējām kaislībām. Viņi neapzinājās, ka izdvesuši šīs ska­ņas. Tā bija zvēru bara ņurdoņa, kas baram izlaužas pilnīgi neapzināti. Un, kad es tanī mirklī redzēju cietsir­dību viņu sejās un cīņas kāri zvērojam viņu acīs, tad es zināju, ka nebūs viegli izraut no viņu rokām varu pār pasauli.