Dzelzs papēdis

Ticiet man, stāvoklis ir nopietns. Šis lācis izstiepj šo­dien savus nagus, lai saplosītu mūs. Viņš sacīja, ka Sa­vienotajās Valstīs ir pusotra miljona revolucionāru. Tas ir fakts. Viņš sacīja, ka šo cilvēku nolūks ir atņemt mums mūsu kundzību, mūsu pilis un visu mūsu godību. Arī tas ir fakts. Pārgrozības, lielas pārgrozības sabiedrībā ir gai­dāmas, bet varbūt tās nebūs tās, ko lācis paredz. Lācis sacīja, ka viņš saplosīs mūs. Bet ja nu mēs saplosām lāci?

Telpā sacēlās balsu dūkoņa, un visi pamāja cits citam saprazdamies un apņēmīgi. Viņu sejas bija kļuvušas skar­bas. Tie bija karotāji, tas bija skaidrs.

—   Bet ar vārdiem mēs lāci neuzveiksim, — misters Viksons turpināja dzestri un bezkaislīgi. — Mēs viņu medīsim. Mēs neatbildēsim viņam ar vārdiem. Mēs savu atbildi dosim ar svinu. Mums ir vara. To neviens neno­liegs. Un ar šīs varas palīdzību mēs paliksim neuzvarami.

Viņš pēkšņi pievērsās Ernestam. Šis mirklis bija dra­matisks.

—   Tāda ir mūsu atbilde. Mēs nešķiedīsim veltīgi vār­dus. Ja jūs izstiepsiet savas daudzinātās stiprās rokas pēc mūsu pilīm un visas mūsu godības, mēs jums pierā­dīsim, ko nozīmē spēks. Granātu un šrapneļu rēcieni, automātu sprakšķi būs mūsu atbilde.1

Mēs samīsim revo­lucionārus zem sava papēža un soļosim pāri jūsu līķiem. Pasaule pieder mums, mēs esam tās kungi, mūsu tā pa­liks. Kopš vēsture sākusies, darbaļaužu masas ir gulē­jušas pīšļos, un es protu vēsturi lasīt. Pīšļos tie arī pa­liks, kamēr man un manējiem, un tiem, kas mums sekos, piederēs vara. Tas ir īstais vārds, karalisks vārds — vara! Ne dievs, ne mamons, bet vara. Turiet šo vārdu uz mēles, kamēr tā sāk sūrstēt! Vara!

—   Esmu saņēmis atbildi, — Ernests mierīgi noteica. — Tā bija vienīgā iespējamā atbilde. Vara. Tas ir, ko mēs sludinām strādnieku šķirai. Mēs zinām un mēs zi­nām no rūgtiem piedzīvojumiem, ka jūs neaizkustinās nekāda lūgšanās pēc tiesībām, taisnības un cilvēcības. Jūsu sirdis ir tikpat cietas kā jūsu papēži, kas samin trū­cīgos. Tāpēc mēs sludinām varu. Ar mūsu balsošanas tiesību varu mēs jums vēlēšanu dienā atņemsim kundzību.

— Un, ja nu jums vēlēšanu dienā ir pārsvars, noteikts pārsvars, — misters Viksons viņu pārtrauca, — bet mēs

• Lai parādītu tālaika uzskatus, sekojošā definīcija paņemta no «Ciniķa vārdnīcas» (1906. g.), kuras autors ir Ambrozs Bīrss, savā laikā plaši pazīstams un nelabojams mizantrops. «Karteča, liet. v., siev. dz. Arguments, ko nākotne gatavo par atbildi uz Amerikas so­ciālistu prasībām.» atsakāmies nodot jums to varu, ko jūs esat iekarojuši pie vēlēšanu urnas?

— Arī to mēs esam apsvēruši, — Ernests atbildēja, - un savu atbildi mēs jums dosim ar svinu. Jūs nosau­cat varu par karalisku vārdu. Ļoti labi. Lai tā paliek. Un tanī dienā, kad mēs būsim iekarojuši uzvaru pie vēlē­šanu urnām un jūs atteiksieties nodot mums vadību, ko mēs būsim ieguvuši konstitucionālā un miera ceļā, — ja Jūs vēlaties zināt, ko mēs tad darīsim, tad, es saku, mēs atbildēsim jums: mūsu atbilde būs granātu un šrapneļu iecieni un automātu sprakšķi.

Jūs neizbēgsiet no mums. Tas ir taisnība, ka jūs esat vēsturi pareizi lasījuši. Tas ir taisnība, ka darbaļaudis gulējuši pīšļos kopš vēstures sākuma. Un tāpat taisnība ir tas, ka darbaļaudis paliks pīšļos, kamēr jums un jūsē­jiem, un jūsu pēcnācējiem piederēs vara. Es piekrītu jums. Es piekrītu visam, ko jūs sacījāt. Vara visu iz­šķirs — tāpat kā līdz šim. Šī ir šķiru cīņa. Tāpat kā jūsu šķira uzveica feodālo aristokrātiju, tāpat jūs uzveiks mana šķira, strādnieku šķira. Ja jūs protat lasīt savu bioloģiju un socioloģiju tikpat pareizi, kā esat lasījuši vēsturi, tad jūs atzīsiet, ka iznākums, ko es aprakstīju, ir neizbēgams. Nav svarīgi, vai tas notiks pēc gada, pēc desmit vai tūkstoš gadiem, — jūsu šķiru uzveiks. Un tas notiks ar varas palīdzību. Mēs, strādnieki, esam mācī­jušies šo vārdu no galvas, kamēr tas pārņēmis visus mūsu jutekļus. Vara! Tas ir k'aralisks vārds!

Un tā beidzās vakars Zinātnes atbalstītāju klubā.

VI NODAĻA ĒNAS

Ap to laiku pār mūsu galvām savilkās arvien tumšāki negaisa mākoņi. Ernests jau vairākkārt bija runājis ar tēvu par viņa paradumu uzaicināt pie sevis sociālistus un strādnieku līderus, kā arī atklāti apmeklēt sociālistu mītiņus, bet tēvs tikai nosmējās par Ernesta bažām. Es atkal daudz mācījos no satiksmes ar strādnieku šķiras līderiem un domātājiem. Es iepazinos ar medaļas otru pusi. Mani sajūsmināja viņu pašaizliedzība un augstais ideālisms, kaut arī biedēja sociālisma ārkārtīgi plašā zinātniskā un filozofiskā literatūra. Es gan mācījos ātri, tomēr ne tik ātri, lai aptvertu mūsu bīstamo stāvokli.