Dzelzs papēdis

Ernests turpināja savu uzbrukumu. Viņš paskaidroja, ka runā Savienoto Valstu pusotra miljona revolucionāru vārdā, ka pārmet kapitālistu šķirai, ka tā nav pareizi va­dījusi sabiedrību. Viņš uzskicēja alu cilvēku un tagadējo mežoņu tautu ekonomisko apstākļu ainu un uzsvēra, ka tiem nepieder ne darba rīki, ne mašīnas, tikai dabas do­tais pašu spēks darba veikšanai. Tad viņš attēloja mašīnu un sociālās organizācijas attīstību un secināja, ka šodien civilizēta cilvēka ražošanas spējas tūkstoškārt lielākas nekā mežonim.

— Pieci cilvēki, — viņš sacīja, — var izcept maizi tūkstotim. Viens cilvēks var izaust kokvilnas drānu divi simti piecdesmit cilvēkiem, vilnas drānu trīs simti cil­vēkiem, pagatavot zābakus un kurpes tūkstoš cilvēkiem. Te izriet secinājums, ka civilizētais cilvēks, ja sabiedrība pareizi tiek vadīta, ir stipri vien pārāks par alu cilvēku. Bet vai tā ir? To mēs tūliņ redzēsim. Savienotajās Val­stīs šodien piecpadsmit miljoni cilvēku dzīvo trūkumā,1

un ar trūkumu šeit apzīmēts tāds stāvoklis, kad cilvēks nespēj normāli strādāt aiz nepietiekamas pārtikas un slikta dzīvokļa. Savienotās Valstīs šodien strādā trīs mil­joni bērnu,[41] par spīti jūsu tā saucamajai darba likum­došanai. Divpadsmit gados viņu skaits divkāršojies. Un pie reizes es jums, sabiedrības vadoņiem, vaicāšu, kāpēc jūs nepublicējat 1910. gada skaitļus. Un es arī atbildēšu

jūsu vietā: tāpēc, ka jūs baidāties. Šis posta attēls pa­ātrinātu revolūciju, kas patlaban jau briest.

Atgriezīsimies pie manas apsūdzības. Ja mūslaiku cil­vēka ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēka, kā tad iespējams, ka Savienotās Valstīs šodien ir piecpadsmit miljoni cilvēku, kam nav ne pienācīga dzī­vokļa, ne pietiekama uztura? Kāpēc šodien Savienotās Valstīs strādā trīs miljoni bērnu? Mana apsūdzība ir pa­matota. Kapitālistu šķira ir aplam saimniekojusi. Ievē­rojot, ka tagadējais cilvēks dzīvo nožēlojamāk par alu iemītnieku, kaut gan viņa ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas, ievērojot to, neviens cits secinājums nav iespē­jams kā vien tas: kapitālistu šķira ir aplam saimnieko­jusi, jūs esat aplam saimniekojuši, džentlmeņi, jūs esat noziedzīgi un savtīgi saimniekojuši. Uz šo apsūdzību jūs man šovakar vaigu vaigā tāpat nevarat atbildēt, kā visa jūsu šķira nevar atbildēt Savienoto Valstu pusotra mil­jona revolucionāriem. Jūs man nevarat atbildēt. Lūdzu, es jūs uzaicinu! Un vēl vairāk, es iedrošinos apgalvot, ka jūs arī tad nevarēsiet atbildēt, kad būšu beidzis. Šinī punktā jums mēle būs mēma, kaut jūs arī runāsiet daudz par citiem jautājumiem.

Jūs esat pieļāvuši savā saimniekošanā kļūdu pēc kļū­das. Jūs esat pārvērtuši civilizāciju par kautuvi. Jūs esat bijuši akli un mantkārīgi. Jūs (tāpat kā šodien) bez no­sarkšanas esat pacēluši savu balsi mūsu likumdošanas iestādēs un paskaidrojuši, ka peļņa nav iegūstama, ja nenodarbina bērnus un mazuļus. Ja jūs man neticat, lūdzu, — tas viss ir protokolēts. Jūs esat iežūžojuši savu sirdsapziņu ar frāzēm par skaistiem ideāliem un dārgiem morāles likumiem. Jūs esat uztūkuši aiz varas un man­tas, apskurbuši aiz panākumiem, bet jūsu izredzes nav lielākas kā traniem, kas mielojas ap medus kārēm, līdz darba bites metas uz viņiem, lai izbeigtu viņu bezdarbīgo dzīvi. Jūs esat pieļāvuši nelabojamas kļūdas sabiedrības vadīšanā, un tāpēc šī vadība jums jāatņem. Pusotra mil­jona strādnieku gatavojas apvienoties ar citiem, lai at­ņemtu jums vadību. Tā ir revolūcija, džentlmeņi! Aizka­vējiet to, ja jūs varat!

Ernesta balss vēl krietnu laika sprīdi atbalsojās pla­šajā telpā. Tad atkal sacēlās dūkoņa, ko es jau iepriekš biju dzirdējusi, un kāds desmits cilvēku uzlēca kājās un lūdza van Džilbertam vārdu. Es ievēroju, ka mis

Mrentvudas pleci konvulsīvi raustījās, un uz mirkli kļuvu nikna, jo domāju, ka viņa smejas par Ernestu. Tad es atklāju, ka tie nav smiekli, bet histērija. Viņa bija izmi­sumā par to, ko izdarījusi, ievezdama šo musinātāju savā godātajā klubā.

Pulkvedis van Džilberts neievēroja vīriešus ar niknumā satrauktajām sejām, kuri pieteicās pie vārda. Viņa paša seja bija niknumā sašķobīta. Viņš uzlēca kājās, plātīdamies rokām, un kādu mirkli varēja izdabūt tikai nesakarīgas skaņas. Tad viņš atguva valodu. Tomēr tā nebija ne dārgi atalgota jurista runa, ne arī veclaicīgas retorikas pa­raugs.

—   Aplamības pēc aplamībām! — viņš izsaucās. — Ne­kad savā mūžā neesmu dzirdējis tik daudz aplamību vienā pašā īsā stundā. Un bez tam, jaunais cilvēk, jūs nepa­stāstījāt mums nekā jauna. To visu es reiz mācījos universitātē, iekāms jūs bijāt dzimuši. Zans Zaks Ruso sludināja jūsu sociālistiskās teorijas jau pirms diviem gad­simtiem. Atpakaļ pie zemes, patiešām! Atgriešanās iepriek­šējā stāvoklī! Mūsu bioloģija māca, ka tas nav bīstams. Tas ir patiess vārds, ka nepilna izglītība ir bīstama lieta, un to jūs šovakar esat pierādījuši ar savām vājprātīgā teorijām. Aplamības pēc aplamībām! Nekad savā mūžā neesmu cietis no tādas aplamību pārmērības. Jūsu sa­steigtie vispārinājumi un bērnišķie secinājumi nav šitā vērts!