Dzelzs papēdis

Viņš nievājoši pasita knipi un svarīgi atsēdās. No sie­viešu puses bija dzirdama neskaidra murmināšana, kamēr vīrieši izteica savu piekrišanu skarbākās balsīs. Puse no vīriešiem, kas bija prasījuši vārdu, sāka runāt reizē. Šis Bābeles jūklis bija neaprakstāms. Misis Pertonveitas pla­šās telpas nebija vēl pieredzējušas tādu skatu. Un tie bija aukstasinīgie industrijas vadītāji un sabiedrības pīlāri, šie rūcošie, ņurdošie mežoņi smokingos. Ernests patiešām bija izsitis viņus no sliedēm, izstiepdams rokas pēc viņu naudas maisiem, šīs rokas, kuras viņu acīs pārvērtās pus­otra miljona revolucionāru rokās.

Bet Ernests nezaudēja galvu nevienā situācijā. Iekāms pulkvedis van Džilberts bija paguvis apsēsties, Ernests jau bija kājās.

—   Runāt pa vienam! — viņš uzbrēca.

Šīs skaņas no viņa spēcīgo plaušu dziļumiem apklusināja kliedzējus. Ar savas personības spēku viņš piespieda tos klusēt.

—   Runāt pa vienam, — viņš mierīgi atkārtoja. — Ļau­jiet man atbildēt pulkvedim van Džilbertam! Pēc tam varēs runāt citi — tikai labi ievērojiet, katrreiz pa vie­nam! Nekādas masu spēles. Te nav futbola laukums.

Jūs, — viņš turpināja, pievērsies pulkvedim van Džil­bertam, — neatbildējāt nekā uz maniem vārdiem. Jūs tikai iekaisumā izteicāt pāris dogmatisku apgalvojumu par manām garīgajām spējām. Tās var noderēt jūsu pro­fesijā, bet ar mani jūs tā nedrīkstat runāt. Es neesmu strādnieks, kas jūs lūdz, cepuri rokā turēdams, paaugsti­nāt viņam algu vai pasargāt no mašīnas, pie kā viņš strādā. Ar mani strīdoties, jūs nedrīkstat mētāties ar ne­pierādāmiem apgalvojumiem. Tos varat pataupīt saviem algotajiem vergiem. Tie neiedrošināsies jums atbildēt, jo jūs turat viņu dienišķo maizi, viņu dzīvību savās rokās.

Ja runā par atgriešanos pie dabas, par ko jūs esot mā­cījušies universitātē vēl pirms manas dzimšanas, tad at­ļaujiet man piezīmēt, ka jūs acīmredzot kopš tā laika neesat nekā vairs mācījušies. Sociālismam tikpat maz ko­pēja ar to kā diferenciālnolīdzinājumiem ar Bībeles pan­tiņiem. Es jau sacīju, ka jūsu šķira ir stulba, tiklīdz tā nonāk ārpus veikala' darījumu robežām. Jūs, ser, esat brīnišķīgs piemērs manam apgalvojumam.

Mis Brentvudas nervi neizturēja, ka viņas simttūkstoš dolāru vērto advokātu tik drausmīgi nozākā. Viņas histē­rijas lēkme kļuva tik stipra, raudas un smiekli tik neval­dāmi, ka viņu izveda no istabas. Un tas bija labi, jo pats ļaunākais vēl bija priekšā.

—   Jums nemaz nevajag man ticēt, — Ernests turpi­nāja, kad traucēklis bija likvidēts. — Jūsu pašu autori­tātes vienbalsīgi apstiprinās jūsu nezināšanu. Jūsu pašu algotie zināšanu piegādātāji pateiks, ka jums nav tais­nība. Ejiet pie saviem iztapīgākajiem socioloģijas profe­soru asistentiem un pavaicājiet, kāda starpība starp Ruso mācību par atgriešanos pie dabas un sociālisma mācību; vaicājiet jūsu lielākajiem ortodoksajiem buržuāziskajiem tautsaimniekiem un sociologiem; uzšķiriet jebkuru grā­matu, kura apskata šo tematu un kura atrodas jūsu pa­balstīto bibliotēku plauktos; visur jūs saņemsiet atbildi, ka aicinājumam atgriezties pie dabas nav nekā kopēja ar sociālismu. Taisni otrādi — jūs saņemsiet vienbalsīgu atbildi, ka atgriešanās pie dabas un sociālisms ir dia­metrāli pretēji viens otram. Kā jau sacīju, jūs neesat spiesti man ticēt. Jūsu stulbumu apliecina grāmatas, jūsu pašu grāmatas, ko jūs nekad nelasāt. Un attieksmē uz stulbumu jūs esat tikai savas šķiras pārstāvis.

Jūs pārzināt likumus un veikalu darījumus, pulkvedi van Džilbert. Jūs zināt, kā jākalpo trestam un kā jāsa­groza likumi, lai dividendes celtos. Ļoti labi. Palieciet i)ie tā! Tur jūs esat īstā vietā. Jūs esat lielisks jurists, bet nožēlojams vēsturnieks, jūs nekā nezināt no sociolo­ģijas, un jūsu bioloģija ir Plinija laikabiedre.

Pulkvedis van Džilberts nemierīgi grozījās savā krēslā. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Visi sēdēja kā apmāti, kā paralizēti, man gribētos sacīt. Tik drausmīga izturēšanās pret lielo pulkvedi van Džilbertu bija nedzirdēta, neiedo­mājama, neticama — pret lielo pulkvedi van Džilbertu, kura priekšā drebēja tiesneši, kad viņš piecēlās tiesas zālē. Bet Ernests nekad netaupīja savus ienaidniekus.

—   Protams, es nedomāju jūs personiski aizskart, — Ernests runāja tālāk. — Katrs labs savā darbā. Tikai pa­lieciet jūs pie sava darba, tāpat kā es pie sava. Jums ir sava specialitāte. Ja runā par to, kā labāk apiet likumu vai ka radīt jaunu likumu laupītkāro trestu labā, tad es esmu nevarīgs jūsu priekšā. Turpretī socioloģijā — manā darba laukā — tas ir otrādi. Neaizmirstiet to! Atcerieties arī to, ka jūsu likums ir tikai šīsdienas produkts un nav spējīgs aptvert dziļākus jautājumus. Tāpēc jūsu nepie­rādītie apgalvojumi un vēsturisko un socioloģisko jautā­jumu pārsteidzīgie vispārinājumi nav to pūļu vērti, ko jūs izšķiežat, tos izsakot.

Ernests mirkli klusēja un domīgi aplūkoja van Džil­bertu. Viņš redzēja, kā pretinieka seja dusmās pietvīka un saviebās, kā viņa krūtis cilājās, augums locījās un slai­dās, baltās rokas nervozi sažņaudzās un atlaidās.