Dzelzs papēdis

—   Jā, — misters Kalvins apstiprināja. — Toreiz gan mēs to nezinājām. Trests piestājās mums ar rungu: vai nu ar mums, un jums klāsies labi, vai pret mums, un mir­siet badā. Daudzi mūsējie iestājās trestā. Kas to nedarīja, kāra zobus vadzī. O jā, trests maksāja … sākumā. Piena cenas cēlās par centu Titrā. Vienu ceturtdaļu centa saņē­mām mēs, trīs ceturtdaļas trests, pēc tam cenas atkal cē­lās par centu, tikai mēs no tā centa nesaņēmām nekā. Mūsu prasības palika bez ievērības. Trestu kontrolēja «Standard Oil Company». Mēs atklājām, ka mēs šeit neesam nekas. Beidzot mēs nesaņēmām arī savu ceturt- daļcentu. Tad trests sāka mūs izspiest. Ko nu darīt? Bei­dzot mūs izspieda — un nepalika neviena piensaimnieka, tikai piena trests vien.

—   Bet man liekas, ka jūs vēl būtu konkurences spējīgi, ja cenas paceltos par diviem centiem litrā, — Ernests viltīgi iebilda.

—   Tā mēs arī domājām, un to mēs izmēģinājām. — Misters Kalvins brīdi klusēja. — Tas mūs izputināja. Trests pārdeva tirgū pienu lētāk, nekā mēs to varējām.

Pas vienmēr varēja gūt tur nelielu peļņu, kur mēs strā­dājam ar skaidriem zaudējumiem. Es šai lietā zaudēju pieedesmittūkstoš dolāru. Lielākā daļa mūsējo bankrotēja. Piensaimnieki vairs neeksistēja.

—  Tātad trests atņēma jūsu peļņu, — Ernests konsta­tēja. — Un nu jūs mēģināt politikas jomā iznīcināt trestu nr likumīgiem līdzekļiem, lai atgūtu savu peļņu.

Mistera Kalvina seja atplauka.

—  Taisni to pašu es saku zemniekiem savās runās. Tā Ir mūsu ideja, ietverta pāris vārdos.

—   Bet trests tomēr ražo pienu lētāk, nekā to varētu darīt neatkarīgie piensaimnieki? — Ernests pratināja.

—   Kāpēc lai tas to nedarītu ar savu lielisko organizā­ciju un jauno darba mehanizāciju, ko tam atļauj tā lie­lais kapitāls?

—  Bez vārda runas, — Ernests piekrita. — Kāpēc gan ne, un trests to arī dara.

Misters Kalvins noturēja politisku runu, izklāstot sa­vus uzskatus. Daļa klausītāju viņam no sirds piekrita, un visi bija vienis prātis, ka tresti jāiznīcina.

—   Nabaga nelgas — Ernests man klusu pačukstēja.— Ciktāl viņu acis sniedz, tiktāl viņi redz skaidri, bet viņu acis sniedzas tikai līdz viņu degungalam.

Pēc brīža viņš atkal pārņēma sarunu un savā īpatnējā veidā vadīja to visu vakaru.

—   Es vērīgi noklausījos jūsu valodās, — viņš iesāka, — un skaidri redzu, ka jūs spēlējat šo darījumu spēli vispār pieņemtā veidā. Dzīve jums sastāv tikai no peļņas. Jums ir stingra, stabila ticība, ka jūs esat radīti, lai gūtu peļņu. Tikai te ir viens «bet». Kad jūsu peļņas gūšana iet pilnā sparā, pēkšņi ierodas trests un atņem jums peļņu. Tā ir dilemma, kas kaut kur runā pretī radīšanas mēr­ķim, un jums šķiet vienīgā izeja iznīcināt to, kas jums nočiepj peļņu.

Es vērīgi noklausījos jūsu valodās un atradu tikai vienu vārdu, kas jūs labi apzīmē. Es jums nosaukšu šo vārdu. Jūs esat mašīnu dragātāji. Vai jūs zināt, kas ir mašīnu dragātājs? Uzklausieties! Astoņpadsmitajā gadsimtā vīri un sievas Anglijā auda savās būdās ar rokas stellēm. Šī mājas darba sistēma bija garlaicīga, neparocīga un dārgi izmaksāja. Tad radās tvaika mašīna, kas ietaupīja darbu. Tukstošiem steļļu novietoja lielā fabrikā, un centrālā tvaika mašīna tās visas darbināja. Audumus tagad paga­tavoja daudz lētāk, nekā to varēja izdarīt audēji mājās ar rokas stellēm. Fabrika bija pārāka un izkonkurēja māj- rūpniekus. Vīriem un sievām, kas līdz šim bija paši no­darbojušies ar aušanu, vajadzēja iet tagad uz fabriku un strādāt pie mašīnstellēm, turklāt kapitālistu labā. Pat vēl vairāk — šinīs fabrikās strādāja par zemāku algu arī mazi bērni. Daudzi vīri palika tāpēc bez darba, un viņiem sākās grūtas dienas. Viņu dzīves standarts pazeminājās. Viņi cieta badu un sprieda, ka pie visa vainīgas mašīnas. Tāpēc viņi mēģināja mašīnas sadragāt. Viņiem nelaimē­jās; viņu rīcība bija ļoti muļķīga.