Dzelzs papēdis

—   Es tikai vēlētos, lai jūs kaut drusku orientētos evo­lūcijas un socioloģijas jautājumos, — Ernests domīgi sa­cīja atvadoties. — Tad jūs ietaupītu mums daudz pūļu.

X NODAĻA

VĒRPETE

Sirn veikalnieku pusdienām sekoja viens satricinošs no­likums pēc otra kā pērkona spērieni; un es, mazais cil­vēks, kas biju bezrūpīgi vadijusi savas dienas klusajā universitātes pilsētā, pēkšņi biju ierauta ar saviem perso­niskajiem pārdzīvojumiem lielu pasaules notikumu vēr­petē. Kas mani padarīja par revolucionāri — mīla uz Er­nestu vai viņa skaidri attēlotā apkārtējās sabiedrības /lina —, to es nezinu, bet es kļuvu revolucionāre un no­kļuvu tādā notikumu virpulī, kas man pirms trim niēne- iiern vēl būtu bijis neaptverams.

Krīze manas pašas liktenī iestājās vienlaicīgi ar liela- |arn krīzēm sabiedrībā. Vispirms mans tēvs zaudēja ka­tedru universitātē. O nē, viņu neatlaida formāli! Viņu lūdza atteikties, tas bija viss. Tēvs par to daudz nebē- dāja. Viņš īstenībā bija apmierināts, jo viņa atlaišanai bija pamatos viņa grāmatas «Ekonomika un izglītība» publicēšana. Tas apstiprināja viņa argumentus, un viņš bija apmierināts. Jo kur viņš būtu dabūjis labāku pierā­dījumu apgalvojumam, ka izglītību būtībā noteic kapitā­listu šķira?

Tomēr šis pierādījums palika neminēts. Neviens neuzzi­nāja, ka tēvs bijis spiests atteikties. Viņš bija tik plaši pa­zīstams zinātnieks, ka vēsts par viņa aiziešanu no uni­versitātes un šīs aiziešanas patiesajiem iemesliem būtu radījusi satraukumu visā pasaulē. Laikraksti apbēra viņu slavinājumiem un cildināja par to, ka viņš atsacījies no vienmuļā darba universitātē, lai pilnīgi nodotos zinātnis­kiem pētījumiem.

Sākumā tēvs smējās. Tad viņš kļuva pikts — toniski pikts. Tad sekoja viņa grāmatas izņemšana no apgrozī­bas. Tas notika tik slepeni, ka pirmajā laikā mēs nekā nemanījām. Grāmatai iznākot, valstī sacēlās zināms sa­traukums. Kapitālistiskā prese pieklājīgā veidā pārmeta tēvam, nožēlojot, ka liels zinātnieks pametis savu darba lauku un pievērsies socioloģijai, no kuras viņš nekā ne­saprotot un kur esot sapinies aplamībās. Tas vilkās kādu nedēļu. Tēvs smējās savā nodabā un izsacījās, ka viņa grāmata esot ķērusi kapitālismu vārīgā vietā. Tad laik­raksti un kritikas žurnāli pēkšņi pārstāja apspriest grā­matu, un tā tikpat pēkšņi nozuda grāmatu tirgū. Pie grā­matu tirgotājiem nebija sadzenams neviens eksemplārs. Tēvs rakstīja izdevniecībai un saņēma atbildi, ka matrices sabojātas nelaimes gadījumā. Sekoja nesekmīga sarak­stīšanās. Beidzot izdevniecība, piespiesta izsacīties bez ap­linkiem, atbildēja, ka neesot iespējams izdot grāmatu no jauna, bet tā esot gatava atsacīties no visām tiesībām uz to.

— Jūs neatradīsiet grāmatai neviena izdevēja visā valstī, — Ernests viņu brīdināja. — Jūsu vietā es liktos mierā. Jūs esat tikai mazliet iepazinušies ar Dzelzs papēdi.

Bet tēvs bija īsts zinātnieks. Viņš nekad netaisīja pār­steidzīgus slēdzienus. Laboratorijas eksperiments nebija pilnīgs, ja nebija ievēroti visi atsevišķie sīkumi. Tā nu viņš pacietīgi apstaigāja visas izdevniecības. Tās neskai­tāmas reizes atvainojās, bet neviena negribēja izdot grā­matu par jaunu.

Kad tēvs pārliecinājās, ka grāmata patiešām izņemta no apgrozības, viņš mēģināja darīt zināmu šo faktu laik­rakstos, bet tas viņam neizdevās. Viņš domājās guvis labu izdevību kādā sociālistu mītiņā, kur bija klāt daudz re­portieru. Viņš izstāstīja tur visu, kas noticis ar viņa grā­matu. Otrā dienā viņš smējās, lasīdams laikrakstus, bet drīz viņu sagrāba tādas dusmas, kas daudzkārt pārspēja viņa tonisko piktumu. Laikraksti nemaz nepieminēja grā­matu, toties pilnīgi nomelnoja autoru. Viņi ņēma atse­višķus vārdus un teikumus ārpus kopsakarības un sagro­zīja viņa labi pārdomātos izteicienus, izveidojot neprā­tīgu, anarhistisku runu. Tas bija izdarīts veikli. Atceros, piemēram, ka tēvs bija lietojis vārdus «sociālā revolūcija». Reportieri bija vienkārši izmetuši vārdu «sociālā». «Asso­ciated Press» šo reportieru izdomu telegrāfiski izplatīja visā valstī, un visur sacēlās nikna brēka. Tēvu nosauca par nihilistu un anarhistu un kādā plaši izplatītā karika­tūrā viņu attēloja soļojam ar sarkanu karogu garmatainu mežonīga izskata cilvēku priekšgalā, kuri nesa lāpas, na­žus un dinamīta bumbas.

Prese nikni uzbruka viņam garos zākājumu rakstos un lika manīt, ka viņš esot garīgi slims. Ernests paskaidroja mums, ka šāda kapitālistiskās preses rīcība neesot nekas jauns. Parasti uz visām sociālistu sapulcēm sūtot repor­tierus ar noteiktu rīkojumu nepareizi un sagrozīti atreferēt

visu runāto, lai atbaidītu vidusšķiru no tuvošanās pro­letariātam. Un Ernests atkārtoti brīdināja tēvu, lai tas atsakās no cīņas un met mieru.

Savienoto Valstu sociālistiskā prese tomēr uzņēmās cīņu, un strādniecības lasītāju aprindas uzzināja par grā­matas likteni. Tomēr šī vēsts tālāk netika. Tad drīzumā kāda liela sociālistu izdevniecība «Apelācija pie prāta» vienojās ar tēvu izdot grāmatu no jauna. Tēvs bija lai- * rnīgs, Ernests turpretī satraukts.