Dzelzs papēdis

Arī lielais mašīnbūvētāju streiks bija sabrucis. Sis streiks bija viens no asiņainākajiem Savienotajās Valstīs, un tanī sakāva divsimttūkstoš mašīnbūvētāju kopā ar viņu piecsimttūkstoš sabiedrotajiem — metālistiem. Norisinājās īstas kaujas starp strādniekiem un nelielām apbruņotu streiklaužu[60] armijām, ko uzņēmēju apvienības raidīja pret strādniekiem; «melnie simti» bariem parādījās visattālā­kajos novados un rīkoja grautiņus. Beidzot tika atsūtīti simttūkstoš regulārās armijas kareivju, kas darīja visam baigu galu. Daudzus strādnieku vadoņus sodīja ar nāvi, daudziem citiem piesprieda cietuma sodu un tūkstošiem vienkāršu streikotāju sadzina «lopu kautuvēs» kur ka­reivji viņus nežēlīgi apstrādāja.

Tagad vajadzēja samaksāt par labajiem gadiem. Visi tirgi bija pārpildīti, cenas kritās, un vispārējā cenu kri­šanās jūklī strādnieku darba algas kritās visstraujāk. Val­sti satricināja ražošanas krīzes. Visur streikoja, un, kur nestreikoja, tur uzņēmēji izmeta strādniekus no darba. Laikraksti bija pilni ar ziņām par varas darbiem un asins izliešanu. Visos šinīs pasākumos liela loma bija «melna­jiem simtiem»[61]

. Dumpji, dedzināšana un mežonīgu grau­tiņu rīkošana bija viņu uzdevums, un to viņi veica priekš­zīmīgi. Visa regulārā armija bija sacelta kājās, pateicoties «melno simtu» rīcībai.

Visas pilsētas un ciemi līdzinājās nocietinātām nomet­nēm, un strādniekus apšāva kā suņus. Streiklauži nāca no milzīgā bezdarbnieku bara, un, ja organizētie strādnieki uzveica streiklaužus, tad ieradās karaspēks un satrieca organizētos strādniekus. Bez tam vēl bija zemessargi. Līdz šim vēl nebija vajadzējis izmantot slepeno likumu par zemessargiem. Darbā bija stājusies tikai regulārā zemessargu armija, kas visur bija kaujas gatavībā, tāpat šinī briesmu laikā ar valdības pavēli regulāro karaspēku palielināja par simttūkstoš cilvēkiem.

Strādnieki nekad vēl nebija piedzīvojuši tādu sakāvi. Lielie rūpniecības karaļi, oligarhi, sākumā ar visu sparu bija metušies robos, ko cīnoties bija izlauzušas darba de­vēju apvienības. Sīs apvienības īstenībā bija vidusšķiras organizācijas, bet tagad tās, grūto laiku un tirgus sabru- kitma spiestas un lielo rūpniecības karaļu atbalstītas, drausmīgi un galīgi sakāva organizētos strādniekus. Tā bija visspēcīga apvienība, bet tā bija lauvas un jēru ap­vienība, un to vidusšķirai drīz bija lemts uzzināt.

Strādnieki alka pēc atriebes un atmaksas, bet viņi bija satriekti. Tomēr viņu sakāve neizbeidza saspīlēto stāvokli. Bankas, oligarhijas svarīgākais spēks, joprojām uzsacīja kredītus. Volstrītas [62] grupa ierāva naudas tirgu tādā vir­pulī, kurā gandrīz nogrima visas valsts vērtības. Un no šī sabrukuma un posta iznira topošās oligarhijas rēgs, vienaldzīgs, nesatricināms un pašapzinīgs. Tās miers un pašapziņa bija atbaidoši. Tagad tā izmantoja savu plānu realizēšanai ne vien pati savu milzu varu, bet arī visu Savienoto Valstu finansiālo spēku.

Tagad rūpniecības karaļi vērsās pret vidusšķiru. Uz­ņēmēju asociācijas, kas darba devēju apvienībām bija pa­līdzējušas satriekt strādniekus, tagad pašas tika satriek­tas, to izdarīja nesenie sabiedrotie — darba devēju ap­vienības. Tresti stāvēja kā klints, vidusmēra uzņēmējiem, mazajiem tirgotājiem un fabrikantiem sabrūkot. Vēl vai- rak — tresti bija aktīvi. Tie sēja vēju, vēju un atkal vēju, jo tie vienīgie zināja, kā pļaut vētru un gūt no tās peļņu. Un vēl kādu peļņu! Milzu peļņu! Tie bija pietiekami stipri, lai spītētu vētrai, ko lielāko tiesu bija paši sacēluši, — viņi ļāva tai trakot un izlaupīja apkārt dzenātos vrakus. Vērtspapīri neglābjami un neaptverami krita, un tresti pievāca milzu bagātības, kas palielināja viņu līdzšinējo īpašumu, pie kam tie iekaroja saviem uzņēmumiem aiz­vien jaunas nozares — un vienmēr uz vidusšķiras rēķina.

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada vasarā vidusšķira saņēma nāves triecienu. Pat Ernests bija pārsteigts par ātrumu, kādā tas notika. Viņš domīgi kratīja galvu un neko necerēja no rudens vēlēšanām.

— Tas ir bez nozīmes, — viņš sacīja. — Mēs esam sakauti. Dzelzs papēdis valda. Es biju cerējis uz mierīgu uzvaru pie vēlēšanu urnas, bet esmu maldījies. Viksonam bija taisnība. Mums nolaupīs mūsu nedaudzās atlikušās brīvības. Dzelzs papēdis samīs mūs. Strādniecībai atliek vienīgi asiņaina revolūcija. Mēs neapšaubāmi uzvarēsim, bet man jānodreb, par to domājot.

Un kopš šā brīža visa Ernesta ticība piederēja revolū­cijai. Sinī ziņā viņš aizsteidzās savai partijai priekšā. Viņa biedri viņam nepiekrita un palika pie uzskatiem, ka uzvara gūstama vienīgi ar vēlēšanām. Nevar teikt, ka viņi būtu iebiedēti. Viņi bija pārāk aukstasinīgi un droši, vie­nīgi viņi bija skeptiski, tas bija viss. Ernests nevarēja viņus pārliecināt par oligarhijas uzbrukuma nopietnību. Viņi gan bija noraizējušies, taču pārāk pārliecināti par savu spēku. Viņu teorētiskajā sociālajā evolūcijā nebija vietas oligarhijai, tāpēc tā viņiem neeksistēja.

—  Mēs sūtīsim jūs uz kongresu, un viss būs kārtībā,— viņi paziņoja Ernestam kādā slepenā sēdē.