Dzelzs papēdis

—   Bet, ja mani izved no kongresa, noliek pie sienas un ietriec lodi galvā, ko tad? — Ernests aukstasinīgi jautāja.

—  Tad mēs sacelsimies visā savā spēkā, — kāds des­mits balsu atbildēja.

—   Tad jūs noslīcinās jūsu asinīs, — skanēja viņa pa­reģojums. — Šo dziesmu esmu dzirdējis jau no vidus­šķiras, — un kur tā tagad ir ar savu spēku?

XI NODAĻA LIELĀ DĒKA

Misters Viksons nebija aicinājis tēvu pie sevis. Viņi sa­tikās nejauši, ceļoties pāri uz Sanfrancisko, un viņa brī­dinājums tēvam nāca pavisam negaidīts. Ja viņi nebūtu nejauši satikušies, tad tēvs nemaz nebūtu šādu brīdinā­jumu saņēmis. Sekas tomēr būtu bijušas tās pašas. Tēvs bija cēlies no drošsirdīgās senās «Mayflower» atbraucēju ciits,1 un viņa dzīslās ritēja valdonīgas asinis.

—   Ernestam taisnība, — viņš sacīja, tikko atgriezies mājās. — Ernests ir visai izcils jauneklis, un man labāk patīk, ka tu preci viņu nekā Rokfelleru vai pat Anglijas karali.

—   Kas noticis? — es noraizējusies jautāju.

—   Oligarhija gatavojas samīt mūs — tevi un mani.

Vismaz Viksons man tā teica. Viņš bija visai laipns — kā oligarhs. Viņš piedāvāja man atkal posteni universitātē. Ko tu sacīsi par to? Viksonam, šim netīrajam naudas ierāvējam, ir vara izlemt, vai es lasīšu lekcijas universi­tātē vai ne. Pat vēl vairāk: viņš man piedāvāja vadītāja vietu kādā lielā fizikas institūtā, ko drīzumā dibināšot,— redzi, oligarhijai taču jāatbrīvojas no saviem uzkrāju­miem.

«Vai atceraties, ko sacīju jūsu meitas pielūdzējam so­ciālistam?» viņš man jautāja. «Es viņam sacīju, ka mēs iesim pāri strādnieku šķiras līķiem. To mēs arī darīsim. Jūs es dziļi cienīju kā zinātnieku, bet, ja jūs gribat sais­tīt savu likteni ar strādnieku šķiru, — nu, tad piesargie- ties, tas ir viss.» Tad viņš pagrieza man muguru un aiz­gāja.

—   Tas nozīmē, ka mums jāprecas drīzāk, nekā tu biji nodomājusi, — noteica Ernests, kad mēs viņam to pa­stāstījām.

Sākumā es viņu nesapratu, bet tad redzēju, ka viņam taisnība. Taisni tolaik Sjeras vērptuves izmaksāja divi­dendes, bet tēvs nedabūja nekā. Dažas dienas nogaidījis, viņš aizrakstīja sekretariātam. Nekavējoties pienāca at­bilde, ka grāmatās neesot nekādu norādījumu, ka tēvam piederot akcijas, un tika laipni lūgti tuvāki paskaidrojumi.

—   Viņi saņems pietiekamus paskaidrojumus, velns lai parauj, — tēvs noteica un devās uz banku, lai izņemtu apšaubītās akcijas no sava seifa. — Ernests ir patiešām izcils cilvēks, — viņš pārnācis sacīja, kad es palīdzēju viņam novilkt mēteli. — Es atkārtoju, meit, šis tavs jau­neklis ir patiešām neparasts cilvēks.

Zināju jau no piedzīvojumiem, ka nekas labs nav gai­dāms, ja viņš Ernestu tā lielī.

—   Viņi jau ir mani saminuši, — tēvs paskaidroja. — Akciju vairs nav. Seifs ir tukšs. Jums abiem ar Er­nestu jāprecas labi drīz.

Tēvs turējās pie laboratorijas metodēm. Viņš iesūdzēja Sjeras vērptuves tiesā, bet viņš nevarēja atgādāt tiesā Sjeras vērptuvju grāmatvedības dokumentus. Viņš nebija noteicējs par tiesu, bet Sjeras vērptuves bija. Tas izskaid­roja visu. Likums viņu pilnīgi satrieca, un kailā varmā­cība triumfēja.

Kad tagad to visu atceros, man šī tēva sakāve šķiet gandrīz smieklīga. Viņš bija pēc tam nejauši saticis Vik- sonu Sanfrancisko ielā un nosaucis to par nelieti. Tēvu arestēja par vardarbības mēģinājumu, piesprieda viņam naudas sodu un pieprasīja solījumu turpmāk dzīvot mie­rīgi. Tas viss bija tik smieklīgi, ka viņš pats mājās par to smējās. Bet kādu traci sacēla laikraksti! Tie ievietoja augsta stila rakstus par «varmācības baciļiem», kuri uz­brūkot katram, kas ielaižoties ar sociālistiem, un tēvs, kas bija aizvadījis tik ilgu un mierīgu dzīvi, nu tika minēts kā izcils piemērs šo baciļu iedarbībai. Vairāki laikraksti apgalvoja, ka tēvs esot pārstrādājies spraigajā zinātnisko pētījumu darbā, un ieteica viņam doties uz kādu valsts garā vājo patversmi. Tās vairs nebija izrunas, tās bija draudošas briesmas. Tēvs tomēr bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Bīskapa piedzīvojumi bija snieguši viņam labu mācību, un viņš to bija apguvis. Viņš palika mierīgs, lai cik daudz netaisnības viņam bija jācieš, un ar to, man šķiet, patiešām pārsteidza savus ienaidniekus.

Tad pienāca kārta mūsu mājai, mūsu mītnei. Paziņoja, ka nav nokārtoti hipotēkas maksājumi, un mums bija īpa­šums jāatstāj. Protams, nekādas hipotēkas nebija un ne­kad nebija bijis. Par zemes gabalu bija samaksāts skaidrā naudā, tāpat bija nomaksāts par māju, tiklīdz tā bija uz­celta. Ne māja, ne zemes gabals nekad netika ieķīlāti. To­mēr hipotēku uzrādīja, tā bija parakstīta un sastādīta pēc visiem noteikumiem, tāpat uzrādīja arī maksājumu sa­rakstu ar visiem procentiem par vairākiem gadiem. Tēvs necēla traci. Kā viņam bija nolaupījuši naudu, tā viņam tagad nolaupīja māju, un nebija neviena, pie kā meklēt atbalstu. Sabiedrības mehānisms atradās to rokās, kuri gribēja viņa bojā eju. Tēvs bija filozofs savā būtībā un tāpēc vairs nesirdījās.