Dzelzs papēdis

Jā, šī bija bēdīga vasara. Grūti laiki. Dievs mums dusmo. Tas šonedēļ mans pirmais darbs. Ja nav darba, tad ar ēšanu bēdīgi, tā jau zināma lieta. Bet es esmu pieradusi. Esmu šuvusi visu mūžu — savā vecajā dzim­tenē un te, Sanfrancisko, — trīsdesmit trīs gadus.

Ja vien īre samaksāta, tad viss kārtībā. Namsaimnieks ir ļoti laipns, bet īre jānomaksā. Tā jau piederas. Viņš ņem par šo istabu tikai trīs dolārus. Tas ir lēti. Bet nav vis viegli katru mēnesi sadabūt šos trīs dolārus.

Viņa apklusa un šuva tālāk, šūpodama galvu.

—  Ar tik mazu peļņu jums jābūt ļoti taupīgai, — es piezīmēju.

Viņa mundri pamāja.

—   Kad īre samaksāta, tad vairs nav tik ļauni. Pro­tams, gaļu nopirkt nevar. Un pienu kafijai arī ne. Bet vienreiz dienā es tomēr ēdu. Un dažu dienu pat divreiz.

Pēdējos vārdus viņa izrunāja ar lepnumu. Tanīs bija ma­nāma panākumu jausma. Bet, kad viņa šuva tālāk klusēdama, es ievēroju skumjas viņas lēnīgajās acīs un iekri­tušo muti. Viņas skatiens k|uva izklaidīgs. Tad viņa stei­dzīgi izberzēja satumsušās acis — taču vajadzēja šūt.

— Man sirds nesāp bada dēj, — viņa paskaidroja. — Pie tā pierod. Es tikai raudu par savu bērnu. Mašīna viņu nonāvēja. Taisnība, ka viņai bija grūti jāstrādā, bet es tomēr to lāgā nevaru aptvert. Viņa bija stipra un jauna—• tikai četrdesmit gadu. Un trīsdesmit gadu jau bija no­strādājusi. Viņa agri sāka, tas pareizi, bet mans vīrs bija miris. Fabrikā eksplodēja katls. Ko lai mēs būtu darījušas? Viņa bija tikai desmit gadu veca, bet visai spēcīga. Un taču mašīna viņu nonāvēja. Jā, manu meitu nonāvēja, un viņa taču bija veiklākā strādniece darbnīcā. Esmu bieži par to domājusi, es to zinu. Tāpēc es vairs nevaru darbnīcā strādāt. Mašīna plēš man galvu pušu. Es dzirdu, tā saka vienā laidā: es to padarīju, es to pa­darīju! Tā viņa runā visu dienu. Un tad es domāju par savu meitu un nevaru strādāt.

Viņas acis atkal kļuva mitras, un viņai vajadzēja tās izslaucīt, iekāms viņa šuva tālāk.

Es dzirdēju- bīskapu nākam pa kāpnēm un atvēru dur­vis. Kāds gan viņš izskatījās! Uz muguras viņš nesa pusmaisa ogļu un tam virsū uzsietu iekuru. Ogļu putekļi bija notraipījuši viņa seju, un sviedri plūda straumēm pār pieri. Viņš nolika savu nesamo kaktā pie krāsns un noslaucīja seju rupjā kokvilnas lakatā. Es neticēju lāgā savām acīm. Bīskaps melns kā ogļu iznēsātājs, lētā ka­tūna kreklā (apkaklē trūka vienas pogas) un kombine­zonā! Tas bija visdīvainākais — šīs bikses, kuru noskran- dušie gali nokārās līdz papēžiem. Ap vidu tās saturēja šaura siksna, kādu mēdz nēsāt strādnieki.

Bīskaps gan bija sakarsis, bet nabaga vecajai sievai uztūkušās rokas bija sarautas krampjos aiz aukstuma, tāpēc, pirms mēs aizgājām, bīskaps iekūra uguni un es nomizoju kartupeļus un uzliku vārīties. Vēlāk uzzināju, ka milzīgās strādnieku kazarmas manā apkārtnē slēpj sevī daudzus līdzīgus un vēl ļaunākus gadījumus.

Mājās pārnākuši, mēs satikām Ernestu, kas bija uz­traucies par manu prombūtni. Pēc pirmā pārsteiguma un apsveicināšanās bīskaps atlaidās atzveltnī un manāmi at­vieglots nopūtās. Mēs esot pirmie no viņa vecajiem drau­giem, ko viņš saticis kopš savas nozušanas, viņš sacīja. Jādomā, ka šinī starplaikā viņš bija ļoti cietis aiz

vientulības. Viņš runāja daudz, bet visvairāk par prieku, ko jūtot, izpildīdams tā kunga pavēli.

—  Tagad es patiešām ganu viņa avis, — viņš sacīja. — Un es esmu daudz ko mācījies. Dvēselei nevar palī­dzēt, ja vēders nav pilns. Vispirms viņa avīm jādabū maize un sviests, kartupeļi un gaļa, tad un tikai tad viņu dvēseles spējīgas uzņemt izsmalcinātāku barību.

Viņš ēda ar lielu patiku manis pagatavotās vakariņas. Nekad senos laikos viņš nebija sēdies ar tādu ēstgribu pie mūsu galda. Mēs runājām par to, un viņš izteicās, ka nekad mūžā neesot juties tik labi kā tagad.

—   Tagad eju tikai kājām, — viņš sacīja, un sārtums iesitās viņam vaigos, atceroties laiku, kad bija braucis karietē, it kā tas būtu grūti izpērkams grēks. — Mana ve­selība ir uzlabojusies, — viņš aši piemetināja, — un es esmu ļoti laimīgs — patiešām, laimīgāks nekā jebkad. Vismaz mans gars ir dieva rokā.

Un tomēr viņa sejā bija neizdzēšamas sāpes, pasaules sāpes, ko viņš bija uzņēmies. Viņš tagad skatīja dzīvi tās īstajā izskatā, un šī dzīve nelīdzinājās tai, par ko stās­tīja viņa bibliotēkas grāmatas.

—   Un par visu to atbildīgs esat jūs, jaunekli, — viņš bez aplinkiem pateica Ernestam.

Ernests bija pārsteigts un apjucis.

—   Es — es jūs brīdināju, — viņš stostījās.