Dzelzs papēdis

—   Nē, jūs mani pārprotat, — bīskaps atbildēja. — Es jums nepārmetu, bet g^n pateicos. Man jums jāpateicas, jo jūs man norādījāt manu ceļu. Jūs mani aizvadījāt no teorijām par dzīvi pie pašas dzīves. Jūs atvilkāt plīvuru no sabiedriskā negoda. Jūs bijāt gaisma manā tumsībā, bet tagad arī es redzu gaismu. Un es esmu ļoti laimīgs, vienīgi… — Viņš nomākts vilcinājās, un viņa acīs bija lasāmas lielas bailes. — Vienīgi šī vajāšana. Es nedaru nevienam pāri. Kāpēc man neliek mieru? Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, kā tas notiek. Es neko neteiktu, ja mani sagrieztu gabalos, ja mani sadedzinātu sārtā vai piesistu krustā. Es bīstos tikai no patversmes. Iedomā­jieties tikai! Es un vājprātīgo namā! Tas ir briesmīgi! Es noskatījos dažus gadījumus sanatorijā … Tie bija draus­mīgi. Man asinis stingst dzīslās, ja par to domāju. Pa­vadīt savas dzīves atlikušo daļu ieslodzītam starp ārprā­tīgiem! Nē! Nē! Tikai to ne! Tikai to ne!

Viņš bija nožēlojams. Viņa rokas trīcēja, augums dre­bēja paša uzburtās ainas priekšā. Tomēr nākamā mirklī viņš jau bija savaldījies.

—   Piedodiet man, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu tik nervozs. Bet, ja tā kunga darbs novedīs mani tur, tad lai tas notiek. Kas es esmu, ka iedrīkstos sūdzēties?

Viņu uzskatot, man gribējās skaļi izsaukties: «Lielais bīskapi Varoni! Dievišķais varoni!»

Tovakar mēs uzzinājām vēl vairāk par to, ko viņš bija izdarījis.