Dzelzs papēdis

Tomēr lepns viņš bija. Un kā gan lai ērglis nebūtu lepns? Pēc viņa uzskatiem mirstīgajam vairāk nekā pa­šam dievam piestāvēja būt dieviem līdzīgam. Un tā viņš jūsmoja par to, ko uzskatīja par savu mirstīgumu. Viņš labprāt citēja fragmentu no kāda dzejojuma, kuru nekad nebija visu lasījis un kura autoru bija veltīgi meklējis. Es norakstu šo fragmentu ne vien tāpēc, ka viņš to mīlēja, bet tāpēc, ka tas parāda pretrunu starp viņa garu un viņa uzskatiem par šo garu. Jo kā var cilvēks liesmainā

mtlraukumā un kaislā apgarotībā citēt šīs vārsmas un pats biti tikai mirstīgi pīšļi, sīks nepastāvīga spēka graudiņš, ļnircjoša parādība? Tās skan tā:

Līksme ir līksmota, guvums ir gūts, Kas pielemts no dzimšanas man; Skaļās gavilēs smelts manu vasaru zelts, Zemes krasti man atbalsīs skan. Ja es mirtu ik nāvē, kādā cilvēks var mirt, Jo secen man neies tās kauss, Taču līksmības malks, ko ik dzīvais alks, Būs man veldze, līdz trauks būs sauss.

Varas saldums un lepnuma ugunīgs spīts, Mīlas smeldzīgums izdzerts kad taps, Lāses pēdējās dēļ ceļos metīšos vēl, Jo, ak, šis dzēriens bij labs! Es uzdzeru dzīvei, nāvei uzdzeru es, — Kas par mūžību brīnumaināks? Ja miršu reiz es, tad kāds jaundzimis Es Ar lūpām pie kausa šī plaks.

Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs,

Tas es, tas es, mans dievs.

Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs

Un zeme bojā ies.

Jo mana šī pasaule, mana tā vien,

Manas sāpes, mans prieks un mans naids,

Skaņa vārgā tā, dvesta no jaundzimušā,

Un mātes moku vaids.

Mans pulss sit nākamām paaudzēm līdz, Ilgas sirdi draud pušu man plēst, Jauno asiņu spīts, tfauksma nemiera dzīts, Pastaratriebes liesmas spēj dzēst. Esmu cilvēks ar miesu un asinīm es, Līdz beigsies mans šīs zemes laiks, No dīgļa, ko slēpis reiz mātes klēpis, Līdz paliks tik gara zaigs.

Mans atveids un mans spogulis —

Griežas zeme, kā man tīk,

Un mūžam salkt, pēc Ēdenes alkt

Vēl pasaulei neapnīk.

Visvarenais, dzīves kristāls kad drups,

Dzisīs varvīksnes mirgojums,

Tad mūžīgā nakts, kur viss dzīvais būs rakts,

Nebūs sapņiem par garu mums.

Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs, Tas es, tas es, mans dievs. Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs Un zeme bojā ies.

Jo mana šī pasaule, mana tā vien, Manas mīlas nakts kautrums liegs, Mans ziemelis salts, dienvids ziedaini balts, Mans izmisums un mans prieks.[63]

Ernests vienmēr strādāja pāri spēkiem. Viņa lieliskā ķermeņa konstitūcija to izturēja, bet ari tā nevarēja iz­dzēst noguruma izteiksmi viņa acīs. Viņa mīļās, noguru­šās acis! Viņš gulēja tikai puspiektas stundas, un tomēr viņam nepietika laika, lai veiktu visu paredzēto. Savu propagandista darbu viņš nekad nepārtrauca un pastāvīgi lasīja referātus dažādās strādnieku organizācijās. Un kur tad vēlēšanu cīņa! Tā viena pati prasīja visus cilvēka spēkus. Reizē ar sociālistu izdevniecību slēgšanu izbeidzās arī tie niecīgie ienākumi, ko viņš no turienes saņēma, un viņam vajadzēja daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku, ne­maz nerunājot par pārējiem darbiem. Viņš tulkoja vai­rākus filozofiskus un zinātniskus darbus buržuāzijas iz­devējiem un, atgriezies vēlu vakarā, noguris vēlēšanu cīņā, sēdās pie tulkojumiem un strādāja pāri pusnaktij. Tam visam vēl pievienojās studijas. Viņš palika tām uz­ticīgs līdz savai pēdējai stundai, un viņš mācījās ne­iedomājami daudz.

Un tomēr viņš atrada laiku aplaimot mani ar savu mīlu. Tas gan bija tikai tādēļ iespējams, ka mana dzīve pilnīgi saplūda ar viņējo. Es iemācījos stenografēt un rakstīt uz mašīnas un kļuvu par viņa sekretāri. Viņš ap­galvoja, ka man izdodoties samazināt viņa darbu par pusi, un es centīgi mācījos, lai saprastu viņa darbu. Mums bija kopējas intereses, un mēs kopā strādājām un priecājā­mies.

Un darba trauksmē mēs izmanījāmies nozagt pa sal­dam mirklim — kādu vārdu, kādu glāstu, mīļu skatienu—, un tas, ka šie mirkļi bija zagti, darīja tos jo saldākus. Mēs dzīvojām kalnu augstienēs, kur gaiss ir tīrs un dzirk­stošs, kur visi pūlas cilvēces labā, kur aprēķinam un savtībai nav vietas. Mēs mīlējām mīlu, un mūsu mīlu nekas neaptumšoja. Un šī apziņa man paliek: es nebiju kļūdījusies. Es devu viņam mieru — viņam, kas tik grūti strādāja citu labā, manam mīļajam mirstīgajam ar nogu­rušajām acīm.

XII NODAĻA

bīskaps

īsi pēc apprecēšanās es nejauši sastapos ar bīskapu Morhauzu, bet labāk izstāstīšu visu pēc kārtas. Pēc lik­tenīgā vakara I. P. H. sanāksmē bīskaps Morhauzs, šis cildenais cilvēks, padevās draudzīgajiem padomiem, ka­iliem viņu apbēra, un aizgāja atvaļinājumā. Tomēr viņš atgriezās — vēl jo stiprāk pārliecināts, ka viņam lemts sludināt jauno baznīcas vēsti. Viņa draudzei par sašu- tumu, viņa pirmā svētruna bija pilnīgi līdzīga runai tā vakara sanāksmē. Viņš atkal runāja ilgi un plaši, ka baznīca novērsusies no tā kunga mācības un pielūdz ma- inonu Kristus vietā.