Dzelzs papēdis

Tādi bija apstākļi tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, un sociālistu līderi nosprieda, ka nu esot kapitā­lismam pienācis gals. Vienīgi Ernests domāja citādi. Grū­tības bija ārkārtīgi palielinājušas bezdarbnieku armiju. Fermeru un vidusšķiras izpostīšana, tāpat arodbiedrību smagā sakāve, ko tās bija cietušas visā frontē, sociālis­tiem radīja ciešu pārliecību par kapitālisma bojā eju, un viņi izaicinot meta plutokrātijai cimdu sejā.

Ak, kā mēs bijām pārvērtējuši pretinieka spēkus! So­ciālisti visur daudzināja savu nākamo uzvaru vēlēšanās un izskaidroja situāciju nepārprotamiem vārdiem. Pluto­krātija pacēla cimdu. Un plutokrātija apsvērdama un ap­domādama uzvarēja mūs, sašķeļot mūsu spēkus. Tās sle­penie aģenti sacēla brēku, ka sociālisti esot dieva zaimo­tāji un ateisti. Plutokrātija iesvēla baznīcas, galvenokārt katoļu baznīcu, cīņā pret mums un nolaupīja mums krietnu daļu strādnieku balsu. Un plutokrātija bija arī tā, kas caur saviem slepenajiem aģentiem uzmudināja fer­meru partiju un pat izkliedēja fermerus pa pilsētām un ieveda mirstošās vidusšķiras rindās.

Tomēr sociālisti uzvarēja. Bet tā nebija izšķīrēja uz­vara, ko mums būtu devusi augstākā izpildu vara un pār­svars visos likumdevējos orgānos. Diemžēl mums vaja­dzēja pieredzēt, ka esam mazākumā. Taisnība, kongresā mums bija piecdesmit vietas, bet, kad tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada pavasarī mūsu pārstāvji šīs vietas ieņēma, viņi atklāja, ka ir pilnīgi bezspēcīgi. Viņi bija gan laimīgāki par fermeriem, kas bija dabūjuši divpa­dsmit vietas valdībā, tomēr nevarēja pavasarī tās ieņemt, jo bijušie kongresa locekļi atsacījās tās atstāt un tiesas at­radās oligarhijas rokās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem priekšā. Man vispirms jārunā par uztraucošo tūkstoš de­viņsimt divpadsmitā gada ziemu.

Grūtie laiki bija radījuši neiedomājamu patēriņa sa­mazināšanos. Bezdarbniekiem nebija naudas, par ko Iepirkties. Rezultātā plutokrātijai palika vēl lielāks preču pārpalikums nekā jebkad. Šis pārpalikums bija jāizvieto ai zemēs, jo plutokrātijai vajadzēja naudas, lai realizētu savus kolosālos plānus. Saspringti pūlēdamās izvietot pār­palikumus pasaules tirgū, plutokrātija sadūrās ar Vāciju. Saimnieciskas sadursmes parasti atrisināja ar kariem, un ši sadursme nebija nekāds izņēmums. Varenais Vācijas ķeizars bruņojās, un Savienotās Valstis darīja to pašu.

Debesi sedza melni un draudīgi kara mākoņi. Pasaules katastrofa šķitās durvju priekšā, jo visā pasaulē bija grūti laiki, strādnieku nemieri, bojā ejoša vidusšķira, bez­darbnieku armijas, saimniecisko interešu sadursmes pa­saules tirgū un tuvojošās sociālistiskās revolūcijas baigā dunoņa.1

Oliģarhija gribēja sākt karu ar Vāciju. Tā gribēja karu aiz daudziem iemesliem. Notikumu jūklī, kurus šāds karš radītu, jaunā starptautisko kāršu pārdalīšanā, jaunu vie­nošanos un līgumu slēgšanā oliģarhija varēja daudz ko gūt. Bez tam karš varēja uzsūkt daudzus nacionālos pār­palikumus, samazināt bezdarbnieku armiju, kas apdrau­dēja visas valstis, un dāvāt oligarhijai atelpu tās tālāko plānu realizēšanai. Šādam karam vajadzēja nodrošināt oligarhijai faktisku kundzību pasaules tirgū. Tam vaja- . — , «

1 Šī baigā dunoņa bija dzirdama jau ilgi. Jau 1906. gadā lords l'.ivberijs, anglis, izsacījās lordu palātā: «Nemiers Eiropā, sociālisma izplatīšanās un anarhisma draudošā pieaugšana ir brīdinājums vai- dibām un valdošām šķirām, ka strādnieku šķiras stāvoklis Eiropā kļūst aizvien nepanesamāks un ka jādara viss iespējamais revolūcijas novēršanai — japaceļ algas, jāsamazina darba stundu skaits un jā­pazemina cenas pārtikai un citām nepieciešamām precēm.» Biržas orgāns «Wall Street Journal» šādi komentēja lorda Eivberija runu: «Sos vārdus sacījis aristokrāts un konservatīvākās partijas pārstāvis Eiropā, tāpēc to nozīme jo lielāka. Tajos ir vērtīgāki uzskati par politisko ekonomiju nekā daudzās grāmatās. Tie skan kā brīdinājuma sauciens. Ievērojiet to, džentlmeņi no kara un jūrniecības departa­mentiem!» -r -

Tanī pašā laikā amerikānis Sidnejs Brūks rakstīja žurnālā «llarper's Weekly»: «Vašingotnā sociālistus neuzklausa. Un kāpēc lai uzklausītu? Politiķi vienmēr pēdējie ierauga valsti to, kas notiek viņu deguna galā. Viņi izsmies mani, ja es pareģošu, un pareģošu ar lielu pārliecību, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās sociālisti da­būs miljonu balsu.» dzēja arī radīt lielu pastāvīgu armiju, ko vairs nevaja­dzētu atbruņot, kamēr ļaužu prātos saucienu «Amerika pret Vāciju» apmainītu ar saucienu «Oliģarhija pret so­ciālismu».