Dzelzs papēdis

Miera atjaunošana padarīja Vāciju un Savienotās Val­stis par sabiedrotajām. Patiesībā tā bija vācu ķeizara un oligarhijas savienība, vērsta pret kopējo ienaidnieku — abu valstu revolucionāro proletariātu. Un šīs saistības oli­ģarhija vēlāk tik negodīgi lauza, kad vācu sociālisti sa­cēlās un padzina savu ķeizaru. Jo taisni to oliģarhija bija vēlējusies — izspiest savu stipro sāncensi no pasaules tirgus. Kad Vācijas ķeizars bija nobīdīts no ceļa, Vācijai nebija vairs pārpalikuma, ko pārdot ārzemēs. Būdama sociālistiska valsts, Vācija tagad varēja pati patērēt visu saražoto. Protams, tai vajadzēja zināmus ražojumus ap­mainīt pret tādiem, ko tā pati neražoja, bet šī preču ap­maiņa pašos pamatos atšķīrās no agrākā kapitālistiskās saimniekošanas veida.

—   Es deru, ka oliģarhija atradīs sev attaisnojumu, — Ernests sacīja, uzzinājis par tās nodevību pret vācu ķei­zaru. — Un tā, kā parasts, ticēs, ka rīkojusies pareizi.

Un patiešām — oliģarhija publiski attaisnoja savu rīcību, paziņojot, ka aizstāvējusi amerikāņu tautas intere­ses. Tā izspiedusi ienīsto sāncensi no pasaules tirgus un devusi Amerikai iespēju izvietot tur savu pārpalikumu.

—   Pats aplamākais ir tas, ka mēs patiešām esam bez­spēcīgi un mums jāļauj šādiem idiotiem aizstāvēt mūsu intereses, — Ernests piezīmēja. — Viņi devuši mums iespēju vairāk eksportēt, un tas nozīmē, ka mēs paši esam spiesti mazāk patērēt.

XIV NODAĻA

BEIGU SĀKUMS

.lau tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvārī Er­nests bija skaidrībā par notikumu gaitu, tikai viņam ne­izdevās pārējiem sociālistu vadoņiem parādīt Dzelzs pa­pēdi tādā gaismā, kādā viņš to redzēja. Viņi bija pārāk pa|āvīgi. Notikumi straujā gaitā traucās pretī kulminā­cijai. Bija iestājusies pasaules krīze. Amerikas oliģarhija faktiski pārvaldīja pasaules tirgu un bija izstūmusi no tā neskaitāmas valstis ar to neizlietotajiem pārpalikumiem, kurus nebija kam pārdot, šīm valstīm neatlika nekas cits Ka pilnīgi reorganizēt savu ekonomiku. Tās nevarēja vairs Inrpināt pārpalikuma — tas ir, eksportpreču — ražošanu. Šinīs zemēs kapitālistiskā ražošanas sistēma neglābjami sabruka.

Reorganizācija šajās valstīs izvērtās revolūcijā. Tas bija juku un vardarbības laiks. Visur bruka valsts iekār- las un valdības. Visās valstīs, izņemot divas vai trīs, ag- takie kapitālisti sīvi cīnījās par savu mantu, tomēr cīnī­tājs proletariāts izrāva varu viņiem no rokām. Beidzot piepildījās Kārļa Marksa klasiskie vārdi: «Kapitālistiskā privātīpašuma kapa zvans jau nozvanījis. Ekspropriatori liek ekspropriēti.» Un, cik ātri kapitālistiskās valdības sa­bruka, tikpat ātri to vietā radās tautas sadraudzības val­dības.

—   Kāpēc atpaliek Savienotās Valstis? Pie darba, Ame- likas revolucionāri! Kas ir ar Ameriku? — tādas balsis mēs dzirdējām atskanam citās zemēs, kur mūsu biedri bija uzvarējuši. Mēs netikām uz priekšu, oliģarhija aiz­sprostoja mums ceļu. Tā stāvēja mums ceļā kā milzu nezvērs.

—  Pagaidiet līdz pavasarim, — mēs atbildējām. — Tad jūs redzēsiet.

Šiem vārdiem bija sava apslēpta jēga. Fermeru partija bija mūsu ietekmē, un pavasarī tai vajadzēja saņemt sa­vas rokās kādu duci štatu, kur iepriekšējā rudenī tā bija uzvarējusi pēdējās vēlēšanās. Tad mēs gribējām tūliņ no­dibināt kādu duci demokrātisku štatu, un pārējais vairs nebūtu nekas sarežģīts.

—  Bet ja nu fermeri netiek pie stūres? — Ernests prā­toja, un viņa biedri bārās, lai nepiesaucot nelaimi.

Tomēr fermeru partijas iespējamā neveiksme nebija vēl lielākās briesmas, par ko Ernests domāja. Viņš baidījās, ka varētu atkrist lielās arodbiedrības un rasties kastas.

—  Gents ir izmācījis oligarhiju, kā tai jārīkojas, — j Ernests apgalvoja. — Es deru, ka tā vadīsies no viņa «Labdarīgā feodālisma» [67].

Nekad neaizmirsīšu to vakaru, kad Ernests pēc dedzī­giem strīdiem ar kādu pusduci strādnieku līderu pievēr­sās man un mierīgi noteica:

—   Punkts pielikts. Dzelzs papēdis uzvarējis. Gals jau redzams.

Sī mazā apspriede mūsu mītnē nebija oficiāla, bet Er­nests un viņa draugi gribēja saņemt no strādnieku līde­riem solījumu, ka viņi patiešām aicinās strādniekus uz  nākamo ģenerālstreiku. O'Konors, mašīnbūvētāju apvienī­bas priekšsēdētājs, visstūrgalvīgāk no sešiem klātesoša­jiem vilcinājās dot šādu solījumu.

—  Jūs taču redzējāt, cik pamatīgi jūs sakāva ar jūsu , veco streiku un boikota taktiku, — Ernests neatlaidās.

O'Konors un pārējie pamāja.

—   Un jūs redzējāt, ko ģenerālstreiks paveica, — Er­nests turpināja.,— Mēs apturējām karu ar Vāciju. Vēl nekad strādnieku solidaritāte un spēks nav guvuši tik spožu uzvaru. Strādnieks var pārvaldīt pasauli, un tā vi­ņam jāpārvalda. Ja jūs iesiet kopā ar mums, mēs darīsim! galu kapitāla kundzībai. Tā ir jūsu vienīgā cerība. Kas ^ tālāk notiks, tas jums zināms. Citas izejas nav. Lai kā ] jūs pielietosiet savu veco taktiku, jūs gaida sakāve — un, ja arī ne aiz citiem iemesliem, tad tādēļ, ka tiesu iestā­des atrodas kapitālistu rokās.[68]