Dzelzs papēdis

—    Jūs aizsteidzaties notikumiem priekšā, — O'Konors atbildēja. — Jūs nezināt visas iespējas. Ir taču vēl citas. Mēs zinām, ko mēs gribam. Mums apnikuši streiki. Tie satriekuši mūsu organizācijas drupās. Es tomēr nedomāju, ka vispār būs vajadzīgs aicināt mūsējos kādreiz uz ģene- ralstreiku.

—   Ko jūs iesakāt? — Ernests strupi noprasīja.

O'Konors smaidīja un purināja galvu.

—    Es jums pateikšu vienīgi tik daudz: gulējuši mēs m esam. Arī tagad mēs nesnaužam.

—    Ceru, ka tas nav nekas, no kā būtu jābīstas vai jā­kaunas, — Ernests tincināja.

—    Man liekas, mēs paši labāk pārzināsim savas darī­šanas, — skanēja atbilde.

—    Spriežot pēc tā, ka jūs nevēlaties izsacīties, jūsu no­domi nav tīri. — Ernests kļuva dusmīgs.

—    Mēs esam samaksājuši par savu pieredzi ar svied­riem un asinīm. Tagad mēs ņemsim, ko vien varēsim da­būt. Katram paša krekls tuvāks.

—     Ja jūs baidāties pateikt, ko jūs iesakāt, tad es to darīšu. — Ernests vairs nespēja valdīties. — Jūs iestā­jaties par interešu kopību ar kapitālu. Jūs esat noslēguši vienošanos ar pretiniekiem. To jūs esat izdarījuši. Jūs esat nodevuši strādnieku — visu strādnieku lietu un at­stājat kaujaslauku kā gļēvuļi.

—     Es nekā nesaku, — O'Konors īgni atteica. — Es tikai domāju, ka mēs paši drusku labāk par jums zinām, kas mums nāk par labu. [69]

—    Un jums nav ne mazākās bēdas par to, kas nāk par labu pārējiem strādniekiem. Tos jūs pasūtāt pie velna.

—     Es neko nesaku, — O'Konors atkārtoja, — es tikai esmu mašīnbūvētāju arodbiedrības priekšsēdētājs, un mans pienākums aizstāvēt to intereses, kurus es pārstāvu. Tas ir viss.

Un tad, kad strādnieku līderi bija aizgājuši, Ernests man gluži mierīgi paskaidroja, kāda būs notikumu turp­mākā gaita.

—   Sociālisti, — viņš sacīja, — mēdz prieka pilni pa­reģot to dienu, kad organizētie strādnieki pametīs eko­nomisko kaujaslauku, kur tie līdz šim vienmēr tikuši sa­kauti, un pāries uz politisko kaujaslauku. Dzelzs papēdis sakāvis strādnieku arodbiedrības saimnieciskajā cīņā un piespiedis tās pāriet uz politisko cīņu, bet mums tas prieka vietā sagādā vienīgi bažas. Dzelzs papēdis ir daudz ko mācījies. Ģenerālstreikā laikā mēs tam parādījām savu spēku, un tāpēc Dzelzs papēdis darījis visu, lai izbēgtu no otra ģenerālstreikā.

—   Kādā veidā? — es jautāju.

—  Vienkārši subsidējot lielās arodbiedrības. Tās ne­piedalīsies nākamajā ģenerālstreikā, un tāpēc ģenerāl­streikā vairs nebūs.

—   Bet Dzelzs papēdis taču nevar vienmēr realizēt tik dārgu programmu, — es iebildu.

—   Ak, viņi taču nesubsidēs visas arodbiedrības! Tas nemaz nav vajadzīgs.,Es tev pateikšu, kas notiks: algas pacels un darba laiku saīsinās — un proti — dzelzceļnie­kiem, dzelzs un tērauda apstrādātājiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiern. Sīs privileģētās arodbiedrības saņems aizvien labvēlīgākus noteikumus, un to biedri jutīsies tanīs kā paradīzē.

—   To es gluži labi nesaprotu, — es piezīmēju. — Kas notiks ar citām arodbiedrībām? Šādu privileģētu arodbied­rību skaits taču ir mazs.

—   Pārējās arodbiedrības nozudīs — visas. Jo tu taču saproti, ka dzelzceļnieki, mašīnbūvētāji, mehāniķi, tērauda un dzelzs lietuvju strādnieki veic visu mūsu mašīnu laik­meta svarīgāko darbu. Ja Dzelzs papēdis dabū viņus savā pusē, tad par pārējiem tam nospļauties. Dzelzs, tērauds, ogles, mašīnas un transporta līdzekļi sastāda visas in­dustrijas mugurkaulu.

—   Bet ogles? — es jautāju. — Ogļraktuvēs taču strādā gandrīz miljons strādnieku.

—   Tie ir galvenokārt nekvalificēti strādnieki. Ar tiem nerēķināsies. To algas kritīs — un darba laiks kļūs ga­rāks. Viņi kļūs vergi, tāpat kā visi pārējie, un būs pirmie no mums, kas nonāks darba lopu stāvoklī. Viņus piespie­dīs strādāt tāpat kā fermerus, kas spiesti pūlēties savu kungu labā, kuri atņēma viņiem zemi. Tāpat klāsies visām pārējām arodbiedrībām, kas nepiederēs pie privileģētajām. Tu redzēsi, kā šīs arodbiedrības šķobīsies un drups, kā to biedri kļūs par vergiem, ko ar bada pātagu un drako­niskiem likumiem dzīs pie darba.

Vai zini, kas notiks ar Fārliju un viņa streiklaužiem? 1 Es tev to pateikšu. Streiklaužu profesija beigs pastāvēt. Streiku vairs nebūs. Streiku vietā sāksies vergu dumpji. Fārlijs un viņa banda kļūs par vergu vagariem. Protams, viņus tā nesauks; teiks, ka viņi īsteno valsts likumu, kas spiež strādniekus strādāt. Sī lielo arodbiedrību nodevība paildzinās cīņu. Kas to zina, kur un kad revolūcija uz­varēs!

— Bet vai vispār var ticēt, ka revolūcija kādreiz uz­varēs, ja oliģarhija un lielās arodbiedrības būs noslēgušas tik varenu savienību? — es šaubījos. — Vai šī savienība nepastāvēs mūžīgi?