Dzelzs papēdis

Savienotās Valstis, iekarojot pasaules tirgu, iedragāja pārējās valstis. Visur sabruka vai pārveidojās valsts iekār­tas un valdības. Vācija, Francija, Itālija, Austrālija un Jaunzēlande drīz vien nodibināja tautas sadraudzības valdības. Britu karaļvalsts sāka irt. Anglijai bija pilnas rokas darba. Indijā revolūcija bija pilnā sparā. Visā Āzijā skanēja sauciens: «Āziju aziātiem!» Un aizmugurē atra­dās Japāna, kas nepārtraukti mudināja un kūdīja dzel­teno un brūno rasi pret balto. Un, kamēr Japāna sapņoja par kontinentālu impēriju un centās realizēt šos sapņus, tā apspieda pati savu proletārisko revolūciju. Tas bija īsts kastu katš, kūliji pret samurajiem, un desmitiem tūkstošu kūliju sociālistu notiesāja uz nāvi. Četrdesmit tūkstoši gāja bojā Tokijā ielu cīņās un veltīgajā uzbru­kumā mikado pilij. Kobe pārvērtās kautuvē, kokvilnas fabriku strādnieku masu apšaušana ar ložmetējiem kļuva klasiska kā visdrausmīgākā eksekūcija, kas realizēta ar modernajiem ieročiem. Japānā izveidojusies oliģarhija bija brutālākā no visām. Japāna pārvaldīja Austrumus un bija pievākuši visu pasaules tirgus Āzijas daļu, izņemot Indiju.

Anglija pūlējās nomākt sava proletariāta revolūciju un paturēt Indiju, kaut gan bija izsmēlusi savus spēkus līdz pēdējam. Tā bija spiesta noskatīties, kā tai izslīd no ro­kām lielās kolonijas. Tāpēc sociālistiem izdevās pārvērst Austrāliju un Jaunzēlandi par tautas sadraudzības val­stīm. Anglija zaudēja arī Kanādu, tomēr Kanāda ar Dzelzs papēža atbalstu apspieda savu sociālistisko revo­lūciju. Tāpat Dzelzs papēdis palīdzēja satriekt revolūciju Meksikā un Kubā. Rezultātā Dzelzs papēdis bija stingri nostabilizējies Jaunajā pasaulē. Tas bija saliedējis vienā kompaktā politiskā vienībā visu Ziemeļameriku no Pana­mas kanāla līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam.

Anglijai, upurējot lielās kolonijas, bija izdevies paturēt Indiju, bet tikai uz laiku, jo cīņa Indijas dēļ ar Japānu

tm pārējo Āziju tuvojās beigām. Anglijai bija lemts drī­zumā zaudēt Indiju, un aiz šī notikuma jau slēpās karš starp vienoto Āziju un pārējo pasauli.

Kamēr visu pasauli plosīja pretrunas, Savienotajās Val­stīs arī nevaldīja miers un klusums. Lielo arodbiedrību nodevība bija radījusi šķēršļus proletāriskajai revolūcijai, tomēr nemiers bija visur. Strādnieku nemieriem, fermeru un vidusšķiras atlieku neapmierinātībai vēl pievienojās neparasti spēcīga reliģiska kustība. Pēkšņi izvirzījās kāds «septītās dienas adventistu» sektas atzarojums, sludinā­dams pasaules galu.

—  Nolādēts jūklis! — Ernests izsaucās. — Kā mēs va­ram cerēt uz solidaritāti, ja pastāv šādi aplami centieni un pretrunas?

Patiešām — šī reliģijas atdzimšana izpaudās visai bai­gās formās. Nomocītā tauta, kas bija vīlusies visās šīs zemes lietās, tvīka pēc debesīm, kur industrijas varmākām būtu tikpat grūti iekļūt, kā kamielim izlīst caur adatas aci. Mežonīga izskata klaidoņi sludinātāji pārpludināja valsti; par spīti civilās varas aizliegumiem un sodiem par nepaklausību, neskaitāmas masu sapulces zem klajas de­bess jo vairāk iekvēlināja reliģiskā neprāta liesmu.

—   Pēdējais laiks pienācis, — viņi klaigāja. — Pasau­les gals ir klāt. Visi četri vēji ir palaisti savā vaļā. Dievs pats sacēlis tautas citu pret citu.

Tas bija vīziju un.brīnumu laiks, un gaišreģu un pra­viešu radās vesels leģions. Simtiem tūkstošiem ļaužu pa­meta darbu un bēga kalnos, lai tur sagaidītu drīzo dieva atnakšanu un simt četrdesmit un četru tūkstošu uzbrauk­šanu debesīs. Tomēr dievs neparādījās, un gaidītāji ap­mira badā milzīgā daudzumā. Savā izmisumā viņi izlau­pīja fermas, un satraukums un anarhija laukos vēl vairāk palielināja nabaga ekspropriēto fermeru ciešanas.

Bet fermas un noliktavas taču bija Dzelzs papēža īpa­šums. Veselas armijas tika sūtītas kalnos, lai fanātiķus ar durkļu palīdzību atdzītu atpakaļ pilsētās pie darba. Bet tur tie atkal nemitīgi dumpojās un rīkoja grautiņus. Viņu vadoņus par dumpošanos notiesāja uz nāvi vai' ievietoja vājprātīgo patversmēs. Notiesātie devās nāvē ar mocekļu līksmību. Tas bija neprāta laiks. Nemieri pieauga. Purvos, tuksnešos un neapdzīvotos apgabalos no Floridas līdz Aļaskai indiāņu cilšu atliekas dejoja rēgu dejas un gai­dīja paši sava mesijas atnākšanu.

Un visā šinī jūklī baismīgā mierā un neatlaidībā auga gadsimta briesmonis — oliģarhija. Ar dzelzs dūri un dzelzs papēdi tā apvaldīja bangojošos miljonus, dibināja kārtību vispārējā sajukumā un veidoja no neticamā haosa savus pamatus un iekārtu.

—   Pagaidiet, kamēr tiksim pie stūres, — sprieda fer­meru partija. Kalvins mums to stāstīja mūsu Pelstrītas dzīvoklī. — Paskatieties uz tiem štatiem, kas ir mūsu ro­kās. Ja jūs, sociālisti, stāvēsiet aiz mums, tad mēs pie­spiedīsim viņus dziedāt -citu dziesmu, tiklīdz nāksim pie varas.