Dzelzs papēdis

Nebija vairs ne paļaušanās, ne uzticības. Cilvēks, kas cīnījās ar mums plecu pie pleca, varēja būt Dzelzs papēža spiegs, kaut arī mēs visi viņu pazītu. Mēs iedabūjām Dzelzs papēža prganizārijā savus slepenos aģentus, un Dzelzs papēdis savukārt ielika savus slepenos aģentus mūsu organizācijā. Kaut gan paļaušanās un uzticības trūka, mēs bijām spiesti katru savu pasākumu dibināt uz tam. Bieži mēs tikām piekrāpti, jo bija arī vāji cilvēki. Dzelzs papēdis piedāvāja naudu, omulību, priekus un greznību, kas vilināja brīnumpilsētu mierā. Mēs varējām piedāvāt tikai apmierinājumu, ka esi bijis uzticīgs cilde­nam ideālam. Un tiem, kas palika uzticami, nebija citas algas kā nebeidzamas briesmas, mokas un nāve.

Cilvēki bija vāji, es saku, un tāpēc mēs varējām at­maksāt vienīgi ar nāvi, cita atmaksa nebija mūsu spēkos. Nepieciešamība spieda mūs sodīt nodevējus. Katram, kas mūs nodeva, pa pēdām sekoja kāds desmits uzticamu at­riebēju. Mēs varējām piedzīvot neveiksmi, izpildot sprie­dumu mūsu ienaidniekiem, piemēram, Pokokam, bet mūsu pašu nodevēju sodīšanā nedrīkstēja būt nekādas neveik­smes. Mēs sūtījām savus biedrus nodevēju maskā uz bri- numpilsētām, lai tie izpildītu mūsu spriedumu īstajiem nodevējiem. Mēs iedvesām tādas šausmas, ka bīstamāk bija mūs nodot nekā palikt mums uzticīgam.

Revolūcija lielā mērā ieguva reliģijas raksturu. Mēs ne­sām upurus uz Revolūcijas altāra, jo tas bija brīvības altāris. Dievišķā uguns dega mūsu sirdī. Vīrieši un sievie­tes ziedoja savu dzīvību cildenajam mērķim, tam novē­lēja jaunpiedzimušus bērnus, tāpat kā senāk tos būtu no­vēlējuši kalpošanai dievam. Mēs mīlējām cilvēci.

XVII NODAĻA SARKANĀ LIVREJA

Līdz ar lauksaimniecības štatu izpostīšanu Iermeru par­tijas delegāti pazuda no kongresa. Viņus apsūdzēja valsts nodevībā, un viņu vietu kongresā ieņēma Dzelzs papēža marionetes. Sociālisti sastādīja nožēlojamu mazākumu un zināja, ka viņu gals ir tuvu. Kongresa un senāta sēdes bija formālas, vārdu sakot, tīrais farss. Sabiedriskus jau­tājumus gan svinīgi apsprieda un izlēma saskaņā ar ve­cām tradīcijām, bet patiesībā viss notika vienīgi tādēļ, lai oligarhijas rīkojumiem piešķirtu konstitucionālas proce­dūras raksturu.

Ernests atradās pašā cīņas jūklī, kad pienāca beigas. Tika apspriests likums par palīdzību bezdarbniekiem. Iepriekšējo gadu grūtības bija iedzinušas plašas prole­tariāta masas galīgā postā, un ieilgušās, aizvien pieaugo­šās nekārtības gremdēja tās vēl dziļāk. Miljoniem ļaužu cieta badu, kamēr oligarhi un to līdzskrējēji dzīvoja pār­pilnībā.1

Mēs dēvējām šīs galīgā trūkumā nonākušās

masas par «apakšzemes cilvēkiem» un, lai mazinātu šis drausmīgās ciešanas, sociālisti bija iesnieguši likumu par pabalstu bezdarbniekiem. Tomēr tas nebija Dzelzs papē­dim pa prātam. Tas gatavojās likt šos miljonus pie.darba, bet viņa nodomi nesaskanēja ar mūsu nodomiem, tāpēc bija dota pavēle balsot pret mūsu priekšlikumu. Ernests un viņa biedri zināja, ka viņu pūles būs veltīgas, bet vi­ņiem bija apnikusi pastāvīgā noraidīšana. Viņi gribēja lai kaut kas notiktu. Viņi zināja, ka nekā nesasniegs, to­mēr vismaz cerēja izbeigt šo likumdošanas farsu, kurā viņiem negribot vajadzēja spēlēt līdzi. Kādas varētu būt beigas, viņi nezināja, bet neko ļaunāku par to, kas pa­tiesībā notika, viņi diezin vai bija gaidījuši.

Es todien sēdēju galerijā. Mēs visi zinājām, ka draud kaut kas briesmīgs. Tas bija jūtams gaisā, un šo nojautu pastiprināja bruņoti kareivji, kas ierindā stāvēja gaite­ņos, un virsnieki, kuri bija sastājušies pulciņos pie kon­gresa ēkas ieejām. Oliģarhija bija sagatavojusies dot trie­cienu. Ernests runāja. Viņš attēloja bezdarbnieku cieša­nas, it kā dīvainas iedomas pārņemts, ka spēs aizkustināt viena otra kongresa locekļa jūtas un sirdsapziņu. Bet demokrāti un republikāņi tikai smīnēja un ņirgājās par viņu, zālē bija neiedomājams troksnis, starpsaucieni. Er­nests pēkšņi mainīja nostāju.

— Es zinu, ka mani vārdi jūs neaizkustina. Jums nav sirds, kas ļautos aizkustināties. Jūs esat gļēvi bezmugur- kaula radījumi. Jūs svinīgi dēvējaties par republikāņiem un demokrātiem. Nav nekādas republikāņu partijas! Nav nekādas demokrātu partijas! Šinī namā nav ne demo­krātu, ne republikāņu. Jūs esat podlaižas un pielīdēji, plu­tokrātijas marionetes. Jūs pļāpājat senlaicīgā stilā par savu brīvības mīlestību un pie tam nēsājat Dzelzs papēža sarkano livreju.

Atskanēja kliedzieni un saucieni: «Kārtību! Kārtību!» Tie pārskanēja Ernesta balsi, bet viņš ar nicinošu seju nogaidīja, kamēr troksnis mazliet aprima. Tad viņš ar žestu, kas ietvēra viņa pretiniekus, pavērsās pret saviem biedriem un noteica:

—   Paklausieties, kā rej šie uzbarotie plēsoņas!