Dzelzs papēdis

Bieži atcerējos cilvēkus no šīs agrākās dzīves, un dī­vainā kārtā tie nāca un gāja arī manā jaunajā dzīvē. Piemēram, bīskaps Morhauzs. Kad mūsu slepenā organi­zācija bija izvērsusies, mēs viņu veltīgi nomeklējāmies. Viņš bija vadāts no vienas vājprātīgo patversmes uz otru. Mēs izsekojām viņa gaitām no valsts vājprātīgo nama Napā līdz Stoktonai un no turienes uz Agnjūzu Santa Klāras ielejā. Te pēdas izgaisa. Ziņojuma par viņa nāvi nebija. Likās, viņam kaut kā laimējies izbēgt. Man ne­bija ne jausmas, kādos šausmīgos apstākļos es viņu vēl­reiz redzēšu nejauši .pazibam Čikāgas Komūnas trakajā virpulī.

Džeksonu, kas bija zaudējis roku Sjeras vērptuvēs un kas bija par cēloni tam, ka es kļuvu revolucionāre, vairs neesmu satikusi. Tomēr mēs visi zinām, ko viņš izdarīja pirms nāves. Viņš nepieslējās revolucionāriem. Sarūgti­nāts par savu likteni, pastāvīgi domādams par nodarīto netaisnību, viņš kļuva anarhists — ne filozofs, bet īsti dzīvniecisks, naida un atriebes alku pilns anarhists. Viņa atriebe bija drausmīga. Naktī, kad visi gulēja, viņš, par spīti sargiem, iezagās Pertonveitu pilī un uzspridzināja to. Neviens neizglābās, pat sargi ne. Un cietumā, kur viņš gaidīja uz spriedumu, viņš nosmacēja sevi zem segām.

Pavisam citāds liktenis nekā Džeksonam bija Dr. He- merfīldam un Dr. Bolingfordam. Abi cītīgi kalpoja saviem maizestēviem un tika atbilstoši atalgoti ar baznīcas pre- lātu pilīm, kur tie dzīvo vēl tagad pilnā mierā ar visu pasauli. Abi ir oligarhijas piekritēji, abi kļuvuši visai resni.

— Dr. Hemerfīlds, — kā Ernests izsacījās, — ir guvis lielus panākumus, pierādot ar savu metafiziku, ka dievs sankcionējis Dzelzs papēdi; viņš ietilpinājis tanī ari dai­ļuma pielūgšanu un Hekeļa «bezveidīgo» cilvēkā padarī­jis neesošu. Dr. Bolingfords atšķiras no viņa tikai ar to, ka piešķīris oligarhu dievam vēl vairāk gāzveidības un padarījis to vēl bezveidīgāku.

Lielu pārsteigumu mums visiem sagādāja Piters Done- lijs, Sjeras vērptuvju nožēlojamais priekšstrādnieks, ar ko es iepazinos, vācot ziņas par Džeksona nelaimes gadī­jumu. Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā es piedalī­jos kādā «Frisko sarkano» sanāksmē. Tā bija baismīgākā, negantākā un nežēlīgākā no mūsu kaujas grupām. īste­nībā tā nemaz neietilpa mūsu organizācijā. Tās locekļi bija fanātiķi, bezprāši. Sādu noskaņojumu mēs neriskējām kultivēt. Tomēr, kaut šī grupa nebija mūsējā, mēs uzturē­jām ar to draudzīgas attieksmes. Mani tonakt pie viņiem noveda ārkārtīgi svarīgs jautājums. Starp daudzajiem vī­riešiem es viena biju bez maskas. Kad biju nokārtojusi jautājumu, kas mani bija šeit atvedis, kāds grupas lo­ceklis mani pavadīja. Tumšajā gaitenī viņš aizdedza sēr­kociņu, pacēla pie savas sejas un atvilka masku. Es sa­skatīju uz mirkli ciešanu izvagoto PItera Donelija seju. Tad sērkociņš apdzisa.

—  Es tikai gribēju, lai jūs mani pazīstat, — viņš tumsā sacīja. — Vai jūs vēl atceraties ģenerāldirektoru Dallasu?

Es pamāju. Es labi atcerējos Sjeras vērptuvju vadītāju ar lapsas seju.

—   To es nokniebu pirmo, — Donelijs lepni paziņoja,

—  tūliņ, kā pārnācu pie sarkanajiem.

—   Kā tas gadījies, ka jūs esat šeit? — es vaicāju.

—  Kur jūsu sieva un bērni?

—   Pagalam, — viņš atbildēja. — Tas ir iemesls. Nē,— viņš strauji turpināja, — tā nav atriebšanās par viņiem. Viņi nomira mierīgi savās gultās — slimībā, zināt, cits pēc cita. Kamēr viņi bija dzīvi, man bija saistītas rokas. Bet tagad, kad viņu vairs nav, es atriebjos par saviem zaudētajiem spēka gadiem. Reiz es biju Pīters Donelijs, nožēlojams priekšstrādnieks. Šonakt es esmu «Frisko sar­kanais» Nr. divdesmit septiņi. Nāciet, es tagad izvedīšu jūs ārā!

Vēlāk uzzināju par viņu vairāk. Viņš nebija daudz samelojis, sacīdams, ka visi viņējie pagalam. Tomēr viens, dēls Timotejs, bija dzīvs, kaut gan miris tēvam, jo kalpoja

Dzelzs papēža algotņu karaspēkā.[83] Katram «Frisko sar­kano» loceklim bija pienākums izpildīt divpadsmit nāves spriedumus gadā. Neveiksminiekus sodīja ar nāvi. Kāds grupas loceklis, kas nebija sasniedzis vajadzīgo skaitu, izdarīja pašnāvību. Nāves spriedumiem nebija gadījuma raksturs. Šī neprāšu grupa bieži sapulcējās un pieņēma plašus lēmums par oligarhijas locekļiem un tās kalpiem. Lēmumu izpildi pēc tam izšķīra ar lozi. Iemesls, kāpēc es tonakt tur atrados, īstenībā bija vēlēšanās noskatīties vienā šādā tiesas sēdē. Kāds mūsu biedrs, kas gadiem ilgi kā garīdznieks bija sastāvējis Dzelzs papēža vietējā sle­penā dienesta grupā, bija kritis «Frisko sarkano» nežē­lastībā un notiesāts. Protams, ka viņa nebija klāt un viņa tiesneši nezināja, ka viņš ir viens no mūsējiem. Mans uz­devums bija apliecināt viņa identitāti un uzticamību. Var likties dīvaini, ka mēs vispār uzzinājām par šo gadījumu. Izskaidrojums ir vienkāršs. Kāds mūsu slepenais aģents bija «Frisko sarkano» grupas loceklis. Mēs bijām spiesti uzmanīt tiklab draugus, kā ienaidniekus, un šī neprāšu grupa bija pietiekami svarīga, lai to uzmanītu.