Dzelzs papēdis

Tanī pašā laikā iztiesāja Moijera un Heivuda — divu spēcīgu, bez­bailīgu strādnieku vadoņu lietu. Viens bija Rietumu ogļraču federā­cijas priekšsēdētājs, otrs — sekretārs. Bijušo Aidaho štata guberna­toru kāds bija noslēpumainā kārtā nogalinājis. Sociālisti un ogļrači atklāti apvainoja noziegumā ogļraktuvju īpašniekus. Tomēr Aidaho un Kolorādo štata gubernatori, pārkāpjot nacionālo un štatu kon­stitūciju, nolaupīja Moijeru un Heivudu, ieslodzīja viņus cietumā un apvainoja slepkavībā. Par šo gadījumu Jūdžins V. Debss, torei­zējais amerikāņu sociālistu līderis, izsacījās:

nāriem. Tomēr arī mūsu pašu slepenie izlūki saka strādāt. Otrā ieslodzījuma mēneša beigās kāds cietuma uzraugs atklāja man, ka viņš ir revolucionārs un sakaros ar orga­nizāciju. Pēc pāris nedēļām izrādījās, ka Džozefs Park- hersts, nesen pieņemtais cietuma ārsts, ir kaujas grupas loceklis.

Tā mūsu organizācija nemanāmi ieauda savus tīklus oligarhijas organizācijā. Tā es nācu saskarē ar ārpasauli. Un tā katrs mūsu apcietinātais līderis bija sakaros ar drosmīgajiem biedriem, kas bija maskējušies Dzelzs pa­pēža sarkanajā livrejā. Kaut gan Ernests bija ieslodzīts trīstūkstoš jūdžu atstatu, Klusā okeāna piekrastē, mums tomēr bija nepārtraukti sakari — un mēs regulāri ap­mainījāmies vēstulēm.

Līderiem tiklab cietumā, ka brīvē bija iespējams ap­spriest un vadīt karagājienu. Dažiem no viņiem jau vai­rākus mēnešus bija iespējams bēgt. Tomēr, tā kā ieslodzī­jums nebija par traucēkli mūsu aktivitātei, nolēmām izvairīties no jebkuras pārsteidzības. Cietumā atradās piec­desmit divi kongresa delegāti un vēl ap trīs simti mūsu līderu. Tika plānots visus atbrīvot vienlaicīgi. Ja maza daļa no tiem izbēgtu, oligarhijas modrība pieaugtu un pārējiem bēgšana būtu apgrūtināta. Bez tam uzskatīja,ka visu cietumnieku atbrīvošana psiholoģiski ārkārtīgi spēcīgi ietekmēs proletariātu visā valstī. Mūsu spēkam bija at­klāti jāparādās un jāmodina uzticība.

Bija norunāts, ka es pazudīšu pēc izlaišanas no cietuma un sameklēšu drošu slēptuvi Ernestam. Šāda pazušana nemaz nebija'tik vienkārša. Tikko es izkļuvu brīvībā, Dzelzs papēdis uzlaida .savus spiegus man uz pēdām. Bija nepieciešams novirzīt viņus no manam pēdām un nokļūt Kalifornijā. Vai jāsmejas, iedomājoties, kā es to paveicu.

Pasu sistēma, līdzīga tai, kāda pastāvēja cara Krie­vijā, vēl nebija pilnīgi ievesta. Es neiedrošinājos šķērsot kontinentu savā īstajā izskatā. Ja gribēju Ernestu kād­reiz vēl redzēt, tad man vajadzēja pilnīgi pazust; ja mani sameklētu pēc Ernesta bēgšanas, viņš atkal tiktu notverts. Es nedrīkstēju arī ceļot, ģērbusies kā proletāriete. Man atlika vienīgi uzlikt kāda oligarhijas locekļa masku. Lielo oligarhu bija tikai kāda saujiņa, toties bija neskaitāmi daudz mazāku — teiksim, tādu kā misters Viksons —, kas bija vērti dažus miljonus un turējās pie lielajiem oligarhiem. So jaužu sievu un meitu bija vai vesels leģi« ons, tāpēc tika nolemts, ka man jātēlo kāda no viņām. Pēc dažiem gadiem tas jau vairs nebūtu iespējams, jo tad pasu sistēma bija tā izveidota, ka reģistrēts bija katrs vīrietis, sieviete un bērns un katra pārvietošanās būtu manāma.

Kad viss bija sagatavots, spiegus novirzīja no manām pēdām. Pēc stundas nebija vairs Evas Everhardas; Fcli- sija van Verdigane iekāpa salonvagonā, un viņu pavadīja divas istabenes un klēpja sunītis ar savu kopēju[76]. Pēc dažām minūtēm vilciens aizjoņoja uz rietumiem.

Trīs jaunas meitenes, kas mani pavadīja, bija revolu- cionāres. Divas bija kaujas grupu locekles, un trešā, Greisa Holbruka, nākamā gadā iestājās šādā grupā, bet jau pēc sešiem mēnešiem Dzelzs papēdis notiesāja viņu uz nāvi. Tā bija meitene, kas tēloja klēpja sunīša kopēju. No abām pārējām Berta Stola pazuda pēc divpadsmit gadiem, kamēr Anna Roilstona dzīvo vēl šodien un viņas nozīme revolūcijā joprojām aug.[77]

Mēs laimīgi izbraucām cauri Savienotajām Valstīm un nokļuvām Kalifornijā. Oklendā mēs izkāpām, un tad Fe- lisija van Verdigane ar savām istabenēm, klēpja sunīti un tā kopēju pazuda uz visiem laikiem. Meitenes atceļā pavadīja uzticami biedri, un citi biedri uzņēma mani. Pus­stundu pēc vilciena pienākšanas es jau atrados mazā zvejnieku laivā Sanfrancisko jomā. Vējš bija mainīgs, un lielāko daļu nakts mēs bezmērķīgi noklejojām. Bet es re­dzēju Alkatrazas ugunis, un mani mierināja doma, ka esmu Ernesta tuvumā. Ausmā, kad zvejnieki ķērās pie airiem, mēs sasniedzām Merinu salas. Te mēs palikām slēptuvē visu dienu un nākošā naktī, straumes un spirgta vēja dzīti, divās stundās pārbraucām pāri San Pablo jo­mai un devāmies augšup pa Petalumas upi.

Te mūs sagaidīja biedrs ar zirgiem, un mēs nevilcino­ties devāmies ceļā zvaigžņotajā naktī. Ziemeļos es saska­ti |ii Sonomas kalnu grēdu, kurai mēs tuvojāmies. Mēs pametām veco Sonomas pilsētu pa labi un iejājām aizā, kas stiepās starp kalna atzarēm. Šoseja pārvērtās meža ceļā, ceļš — lopu takā, un taka beidzot nozuda kalnu ganībās. Mēs jājām taisni pa Sonomas kalnāju. Tas bija pats drošākais ceļš. Neviens mūs nepamanīja.

Rītausmā sasniedzām ziemeļu nogāzi un devāmies lejup caur krūmiem krēslainajā gaismā, kamēr nonācām skuju kokiem pieaugušās gravās, kuras bija piesildījusi aizejo­šas vasaras elpa. Man tā bija sen pazīstama un iemīļota vieta, un drīz es uzņēmos vadību. Tā bija mana slēptuve, cs to biju izraudzījusi. Mēs atlaidām pavadas vaļīgi un jājām pāri kalnu pļavai. Tad šķērsojām pazemu, ar ozo­liem apaugušu krauju un nokāpām no zirgiem kādā ma­zākā pļaviņā. Nu mūsu ceļš atkal devās kalnup, un mēs jājām zem sarkanmaiotu madronu un tumšsarkanu man- canitu lapotnes. Kad jājām kalnā, pirmie saules stari apspīdēja mums muguru. Rubeņu bars izspurdza caur bie­zokni. Liels zaķis krustoja mūsu taku; tā lēcieni bija aši un klusi kā stirnai. Un tad izskrēja briedis staltiem ra­giem. Viņa mugura un pleci atvizēja saulē sarkanā zeltā, kad viņš pārskrēja pār krauju un nozuda.

Brītiņu sekojām brieža pēdām, tad pagriezāmies lejup pa līču loču taku,.ko viņš bija nonicinājis, kamēr nonā­cām pie lapegļu grupas ap dīķi, kura ūdeni darīja tumšu rūdas slāņi tā dibenā. Man te bija pazīstams katrs krū­miņš. Kādreiz šīs kalnu ganības bija piederējušas manam draugam rakstniekam. Arī viņš bija kļuvis revolucionārs, tikai nelaimīgāks par mani, jo sen jau bija miris un pa­zudis, pie kam neviens nezināja, kā un kad. Bez manis vienīgi viņš vēl zināja slēptuvi, ko es tagad uzmeklēju. Viņš bija nopircis šo rančo tā skaistuma dēļ un, vietējiem fermeriem par lielu nepatikšanu, samaksājis par to krietni daudz naudas. Viņš vienmēr mēdza ar patiku stāstīt, kā viņi grozījuši galvu par cenu, ilgi rēķinājuši un tad no- sacījuši: «Bet jūs taču neieņemsiet no tā ne seši pro­centi.»

Tagad viņš bija miris, un rančo nebija mantojuši viņa bērni. Tagad tas bija Viksona īpašums. Viksonam piede­rēja visas Sonomas kalnu austrumu un ziemeļu nogāzes no Sprekela muižas līdz Beneta ielejas robežām. Viņš bija te ierīkojis lielisku medību parku, kur stirnas klaiņoja kā mūžamežā pa jaukām nogāzēm, klajumiem un gravām tūkstošiem akru platībā. Agrākie zemes īpašnieki bija aiz­dzīti. Arī valsts vājprātīgo nams bija noplēsts, lai paliktu vairāk vietas briežiem.

Vislabākais bija tas, ka Viksona medību pils atrada» tikai ceturtdaļjūdzi no manas slēptuves. Tas nebija bīs| tami, drīzāk gan sagādāja drošību. Mēs atradāmies maza oligarha aizsardzībā. Pašreizējos apstākļos nevarēja ras­ties nekādas aizdomas. Pēdējā vieta pasaulē, kur Dzelzs papēža spiegi iedomātos meklēt mani vai vēlāk Ernestu,] būtu Viksona medību parks.

Mēs piesējām zirgus pie kokiem dīķmalā. No slēptuves1 satrunējuša koka dobumā mans pavadonis izcēla veselus krājumus — maisu ar piecdesmit mārciņām miltu, visvi-ļ sādus konservus, virtuves piederumus, segas, ūdens drošu telteni, grāmatas un rakstāmlietas, lielu saini vēstuļu, tad vēl kannu ar pieciem galoniem petrolejas un, kas pats* svarīgākais, lielu rituli stipras virves. Krājumi bija tiki lieli, ka vajadzēja iet vairākas reizes, lai tos nogādātu līdz manai slēptuvei,.

Slēptuve bija gluži tuvu. Es paņēmu virvi un pirmā de-! vos pa ceļu, kas veda cauri meža vīnogulājiem un krū­miem apaugušai ieplakai starp diviem meža segtiem pa­kalniem. Ieplaka pēkšņi nobeidzās pie stāva upes krasta! Tā bija maza upīte, ko uzturēja avoti un kas neizžuva pat karstākajā vasarā. Abās pusēs pacēlās mežiem segti pa­kalni — likās, kāda titāna roka tos bija te bezrūpīgi no­sviedusi. Tie pacēlās simtiem pēdu augstu un sastāvēja! no sarkanas vulkāniskas augsnes — Sonomas daudzina-] tās vīnadārzu augsnes. Upīte tanī bija izgrauzusi savu dziļo un kraujo gultni.

Rāpus nolaidāmies lejā pie upes un tad pagājām kādasJ trīsdesmit pēdas gar tās krastu. Tad nonācām pie lielas alas. Nekas neliecināja, ka te būtu ala, un tā arī nebija ala parastā nozīmē. Vajadzēja izlauzties cauri ērkšķainu krūmu un zaru biezoknim, tad pavērās divi simti 'pēdu garš un plats un pusē tik dziļš iedobums. Tas laikam bija radies, pakalniem sašķeļoties, ar kādas dīvainas erozijas palīdzību, un gadsimtiem ilgi to bija skalojis ūdens. Neļ kur neredzēja kailu zemi. Visu klāja augi, sākot no smalkajiem dzegužliniem un zeltaini vizošām papardēm un beidzot ar varenām eglēm un milzu priedēm, šie slaikie koki auga tieši alas sienās. Daži bija izliekušies četrdes­mit piecu grādu leņķī, bet lielākā daja slējās taisni uz «ilgšu no mīkstajām, gandrīz perpendikulārajām sienām.

Tā bija lieliska slēptuve. Te nenāca neviens, pat ne (ilcnellenas ciema zēni. Ja ala būtu atradusies kādā jūdzi vai pāris jūdžu garā gravā, tad tā būtu labi zināma. Bet le nebija gravas. No upes iztekas līdz ietekai nebija vai­rāk par piecsimt jardiem, un izteka sākās no avotiem trīs­simt jardus virs alas, līdzenas pļaviņas malā. Simt jardus aiz alas upīte jau iztecēja klajumā, pievienojās lielajai upei un plūda tālāk pa kalnainu un zāļainu klajumu.

Mans pavadonis apsēja vienu virves galu ap koku un nolaida mani, otrā galā piesietu, lejup. Mirklī es sasnie­dzu alas dibenu, un pēc īsa brīža viņš atgādāja visas mantas no slēptuves un nolaida lejā. Viņš uzvilka virvi atkal augšā, noglabāja to un aiziedams uzsauca man pāris uzmundrinošu vārdu.

Iekāms es turpinu, man jāpasaka daži vārdi par šo biedru, Džonu Karlsonu, vienkāršu revolucionāru, vienu no neskaitāmajiem uzticīgajiem mūsu rindās. Viņš bija Viksona zirgkopis medību pils tuvumā. Istenibā tie bija Viksona zirgi, ar kuriem mēs jājām pāri Sonomas kalniem. Gandrīz divdesmit gadu Karlsons ir šīs alas sargs, un esmu pārliecināta, ka nekad viņam neienāca prātā doma kļūt neuzticīgam. Nodevība bija sveša viņa raksturam. Viņš bija flegmātisks un« tik vienaldzīgs, ka varēja tikai brīnīties, kā viņš vispār sācis domāt par revolūciju. To­mēr brīvības mīlestība dziļi un neatlaidīgi kvēloja viņa drūmajā dvēselē. Vienā ziņā bija gluži labi, ka viņam trūka izdomas un iztēles: viņš nekad nezaudēja galvu. Viņš klausīja pavēlēm un nebija ne ziņkārs, ne pļāpīgs. Es reiz jautāju, kāpēc viņš kļuvis par revolucionāru.

— Jaunībā es biju kareivis Vācijā, — viņš atbildēja. — Tur visiem jauniešiem jādien karaspēkā. Tā nu es no­kļuvu armijā. Mēs bijām kopā ar kādu jaunekli, kura tēvs jūsu apzīmējumā būj;u aģitators. Viņa tēvs sēdēja cietumā par majestātes apvainošanu — tā to sauc, ja runā patie­sību par ķeizaru. Un jauneklis, viņa dēls, daudz runāja ar mani par tautu un darbu, un par to, ka kapitālisti iz­sūc tautu. Viņš parādīja man notikumus jaunā gaismā, un tā es kļuvu sociālists. Viņa vārdi bija īsti un pareizi,

un es tos neesmu aizmirsis. Kad ierados Savienotajās Valstīs, es uzmeklēju sociālistus. Es kļuvu kādas sekcijas biedrs — tas bija vēl S. S. P. laikos. Vēlāk, pēc sašķel­šanās, es pievienojos vietējai S. P.[78]. Toreiz strādāju zirgu izīrēšanas punktā Sanfrancisko. Tas bija pirms zemestrī­ces. Divdesmit divus gadus esmu maksājis biedra naudu. Esmu biedrs arī vēl tagad un kārtoju savus maksājumus, kaut nu tas jādara slepeni. Es to darīšu arī turpmāk, un, kad nodibināsies tautas sadraudzības valsts, es būšu iai- mīgs.

Palikusi viena, pagatavoju brokastis uz petrolejas vir­tuves un iekārtoju savu mitekli. Agri rītā vai vakarā pēc krēslas iestāšanās Karlsons bieži ielavījās manā slēptuvē un strādāja te pāris stundu. Sākumā es tinos teltenē, vē­lāk uzslēju mazu telti. Un vēl vēlāk, kad bijām pilnīgi pārliecinājušies par šejienes drošību, te uzcēla mazu mā­jiņu. Sī mājiņa bija pilnīgi noslēpta ziņkāro skatieniem, kas gribētu šeit ielūkoties no ieejas alā. Sīs aizsargātās vietas bagātīgā augu valsts radīja dabisku aizsegu. Māja balstījās pret stāvo sienu, un pašā sienā, ko saturēja stipri baļķi, mēs izrakām divas mazas istabiņas, labi drenētas un vēdināmas. O, varat ticēt, mums bija savas ērtības. Kad Bīdenbahs, vācu terorists, vēlāk dzīvoja pie mums, viņš izgudroja dūmu novadīšanas ierīci — un mēs varējām ziemas vakaros sēdēt pie sprakstoša ugunskura.

Te man jāteic kāds vārds par šo cildeno teroristu, jo tik ļauni pārprasts nav vēl neviens biedrs visā revolūcijā. Biedrs Bīdenbahs nav nodevis revolūciju. Viņš arī nav biedru notiesāts, kā parasti domā. Sos melus izplatījušas oligarhijas marionetes. Biedrs Bīdenbahs bija tikai izklai­dīgs un aizmāršīgs. Viņu nošāva mūsu izlūki pie slepenās alas ieejas Karmelā, jo viņš bija aizmirsis paroli. Tas bija bēdīgs pārpratums. Arī tie ir skaidri meli, ka viņš node­vis savu kaujas grupu. Mūsu lietai nav kalpojis uztica­māks un godīgāks cilvēks par viņu.[79]

Deviņpadsmit gadu šī mana izraudzītā slēptuve bijusi gandrīz nepārtraukti apdzīvota, un visā šinī laikā, izņemot vienu reizi, neviens svešinieks nav to atklājis, kaut tā atradās tikai ceturtdaļjūdzi no Viksona medību pils un nepilnu jūdzi no Glenellenas ciema. Es varēju dzirdēt pie- liakam rīta un vakara vilcienus un mēdzu nostādīt savu pulksteni pēc ķieģeļu fabrikas svilpes.1