Dzelzs papēdis

Atgriezīsimies pie Pītera Donelija un viņa dēla. Viss ritēja labi, kamēr Donelijs nākamā gadā ieraudzīja vi­ņam paredzēto nogalināmo sarakstā Timoteja Donelija vārdu. Tagad pamodās'ģimenes jūtas, kas viņam piemita visai lielā mērā. Lai glābtu dēlu, viņš nodeva savus bied­rus. Tas viņam izdevās tikai daļēji, tomēr kādu duci «Frisko sarkano» notiesāja uz nāvi, un grupa gandrīz iznīka. Atmaksājot par to, dzīvi palikušie piesprieda Do- nelijam nāves sodu, ko viņš bija pelnījis par savu node­vību.

Arī Timoteja Donelija mūžs nebija garš. «Frisko sar­kanie» bija apņēmušies viņu nogalināt. Oliģarhija darīja visu iespējamo, lai viņu glābtu. Viņu sūtīja 110 vienas vie­tas valstī uz otru. Trīs «Frisko sarkanie» samaksāja ar savu dzīvību veltīgos mēģinājumos viņu notvert. Grupā bija vienīgi vīrieši. Beidzot viņi meklēja palīdzību pie sie­vietes — kādas mūsu biedrenes, proti, Annas Roilstonas.

Mēs aizliedzām viņai nogalināt Timoteju Doneliju, bet viņai bija pašai sava griba, un viņa bieži nepakļāvās disciplīnai. Turklāt viņa bija loti apdāvināta un_ visai simpātiska, bet disciplīnu iedvest viņai nebija iespējams. Viņa bija izņēmums, un viņu nevarēja salīdzināt ar caur­mēra revolucionāriem.

Viņa piedalījās pasākumā, par spīti mūsu aizliegumam. Anna Roilstona bija apburoša sieviete. Viņai vajadzēja vī­rietim tikai pamāt. Neskaitāmiem mūsu jauniešiem viņa bija salauzusi sirdi un neskaitāmus citus apbūrusi un ievedusi mūsu organizācijā. Tomēr viņa kategoriski at­sacījās precēties. Viņa ļoti mīlēja bērnus, bet sprieda, ka pašas bērns novērsīs viņu no tā darba, kam bija ziedojusi savu dzīvi.

Annai Roilstonai bija nieka lieta uzveikt Timoteju Do­neliju. Sirdsapziņa viņu nemocīja, jo tieši tolaik notika masu slepkavība Nešvilā, kur algotņi Donelija vadībā vārda pilnā nozīmē apkāva astoņi simti šīs pilsētas audēju. Viņa nenonāvēja Doneliju, bet nodeva «Frisko sarkanajiem». Tas notika pirms gada, un tagad viņai pie­šķīruši jaunu vārdu. Revolucionāri viņu visur dēvē par «Sarkano jaunavu».[84]

Man iznāca sastapties arī ar pulkvedi Ingramu un pulk­vedi van Džilbertu, saviem agrākajiem paziņām. Pulkvedis Ingrams oligarhijas laikā tika augstā godā un cieņā. Viņu iecēla par sūtni Vācijā. Abu valstu proletariāts- nīda viņu no sirds. Es viņu satiku Berlīnē, kur ierados kā Dzelzs papēža sūtīta, starptautiska spiedze, un sniedzu viņam diezgan lielu palīdzību. Starp citu, pieminēšu, ka savā divkāršajā lomā izdarīju arī revolūcijai vairākus svarī­gus pakalpojumus.

Pulkvedis van Džilberts kļuva pazīstams ar pievārdu «Niknais». Viņa lielā diena pienāca, kad viņš pēc Čikāgas Komūnas sastādīja jaunu likumu kodeksu. Pirms tam vi­ņam jau bija piespriests nāves sods par ļaunajiem dar­biem izmeklēšanas tiesneša amatā. Es piederēju pie tiem, kas viņu tiesāja un pasludināja spriedumu. To izpildīja Anna Roilstona.

Vēl viens seno laiku tēls paceļas no miglas — Džek­sona advokāts. Nekad nebiju domājusi, ka satikšu vēlreiz šo cilvēku, Džozefu Herdu. Tā bija dīvaina satikšanās. Divus gadus pēc Čikāgas Komūnas vēlu vakarā mēs ar Ernestu atgriezāmies uz savu slēptuvi Bentona ostā. Tā atradās Mičiganā, otrpus Čikāgas ezera. Kad mēs iera­dāmies, patlaban beidzās kāda cilvēka nopratināšana. Bija pasludināts nāves spriedums, un spiegu tūliņ vajadzēja aizvest. Tanī mirklī ienācām mēs. Nelaimīgais izrāvās no pavadoņu rokām un metās man pie kājām. Viņš sažņaudza manus ceļus kā spīlēs un izmisis brēca pēc žēlastības. Kad viņš pievērsa man baiļu sašķobīto seju, es pazinu Džozefu Herdu. Nekādas briesmas, ko esmu pārdzīvojusi, nav atstājušas uz mani tik baismīgu iespaidu kā šī brē­cošā radījuma lūgšanās saudzēt viņa dzīvību. Viņš bija kā bez prāta. Tas bija neciešami. Viņš nelaida mani vaļā, kaut desmit biedru vilka viņu nost. Kad viņu beidzot aiz­veda, es zaudēju samaņu. Ir daudz vieglāk redzēt mir­stam drosmīgu vīru nekā noklausīties, kā gļēvulis smilkst par savu dzīvību.1

-

XX NODAĻA PAZUDUŠAIS OLIGARHS

Tomēr, atceroties veco dzīvi, esmu savā stāstījumā aiz­steigusies priekšā jaunajai. Vispārējā atbrīvošana no cie­tumiem notika tikai tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā. Tas bija grūts pasākums, kas tomēr izdevās bez sarežģījumiem un uzmundrināja mūs kā ievērības cienīgs panākums darbā. Vienā vienīgā naktī mēs atbrīvojām no neskaitāmiem cietumiem, militārām soda nometnēm un cietokšņiem no Kubas līdz Kalifornijai piecdesmit vienu no piecdesmit diviem mūsu delegātiem un ap trīs simti pārējo līderu. Nekur mēs nepiedzīvojām neveiksmi. Atbrī­votie ne vien izbēga vajātājiem, bet visi arī sasniedza viņiem norādītās slēptuves. Vienīgais delegāts, ko mēs ne­izglābām, bija Arturs Simpsons, kas bija miris Kubā pēc nežēlīgas spīdzināšanas.