Dzelzs papēdis

Mans tēvs bija apstājies, paklausījies, ieinteresējies, uz­runājis viņu un tūliņ pēc iepazīšanās uzaicinājis uz «mā­cītāju pusdienām». Pēc viesībām tēvs man pastāstīja to mazumiņu, ko zināja par viņu. Ernests bija cēlies no strādnieku šķiras, kaut gan piederēja pie to veco Ever­hardu pēctečiem, kuri dzīvoja Amerikā jau kopš divi simti gadiem.[16] desmit gadu vecumā viņš bija sācis strādāt dzirnavās, vēlāk nodots mācībā un kļuvis par kalēju. Viņš bija autodidakts, pats iemācījies vācu un franču valodu un tolaik pelnīja dzīves iztiku, tulkodams zinātniskus un filozofiskus rakstus kādai sociālistu izdevniecībai Čikāgā. Viņa ienākumus pavairoja nelielais honorārs, ko viņš sa­ņēma par saviem tautsaimnieciskajiem un filozofiskajiem rakstiem.

Tik daudz es uzzināju, iekāms devos pie miera, un ilgi vēl gulēju nomodā un domās klausījos viņa balss ska­ņas. Es nobijos pati no savām domām. Viņš tik maz līdzi­nājās manas šķiras vīriešiem, bija tik svešāds un spēcīgs. Viņa pašpārliecinātība iepriecēja un biedēja mani, jo sa­vas iztēles rotaļīgajās ainās es viņu drīz vien ieraudzīju ka savu mīļoto, savu vīru. Es biju bieži dzirdējusi, ka vīrieša spēks esot neatvairāms pievilcības faktors sieviešu acīs, bet Everhards bija pārāk stiprs. — Nē, nē! — es izsaucos. — Tas ir neiespējami, aplam! — No rīta pamo­dos, noilgojusies viņu redzēt. Man gribējās dzirdēt, kā viņš uzveic citus vīriešus diskusijās ar savu kareivīgi skanošo balsi, gribējās viņu redzēt visā viņa pašapzinī­gumā un spēkā, kā viņš dragā citu omulību, kā izmet vi­ņus no iemītās domu takas. Kas par to, ka viņš nodar­bojas ar šādu akrobātiku? Lietojot viņa paša izteicienu, tas «iedarbojās», radīja efektu. Un bez tam viņa akrobā­tikā bija prieks noraudzīties, tā satrauca līdzīgi kaujas signālam.

Vairākas dienas aizvadīju, lasot Ernesta grāmatas, ko man aizdeva tēvs. Ernests rakstīja tāpat, kā runāja, — skaidri un pārliecinoši. Tā bija viņa apbrīnojamā vienkār­šība, kas pārliecināja jau tad, kad vēl pastāvēja šaubas. Viņam piemita spējas visu padarīt skaidru. Viņš bija iz­cils izskaidrotājs. Tomēr, par spīti viņa stilam, man daudz kas nepatika. Viņš pārāk stipri uzsvēra to, ko viņš sauca par šķiru cīņu, — darba un kapitāla antagonismu, inte­rešu konfliktu.

Tēvs ar patiku atstāstīja Dr. Hemerfīlda spriedumu par Ernestu. Dr. Hemerfīlds bija apgalvojis, ka Ernests esot «nekaunīgs pienapuika; kas pārāk uzpūtīgs uz savu visai trūcīgo zināšanu mazumiņu». Viņš nebija arī vēlējies Er­nestu vairs satikt.

Toties bīskaps Morhauzs izsacījās, ka Ernests viņu ļoti interesējot, un labprāt vēlējās viņu satikt. — Spēka pilns jauneklis, — viņš bija izteicies. — Un rosīgs, ļoti rosīgs. Tikai pārāk pašapzinīgs, pārāk pašapzinīgs.

Kādā pēcpusdienā Ernests ieradās kopā ar tēvu. Bīs­kaps arī bija atnācis, un mēs dzērām tēju verandā. Er­nesta biežā uzturēšanās Berklijā bija izskaidrojama ar to, ka viņš klausījās universitātē speciālas lekcijas bio­loģijā un daudz strādāja pie savas jaunās grāmatas «Fi­lozofija un revolūcija»[17].

Ernestam ienākot, veranda, šķitās, pēkšņi kļuva šaura. Viņš nebija pārmērīgi liels — tikai piecas pēdas un de­viņas collas garš, bet viņš radīja ap sevi plašuma atmo­sfēru. Sasveicinoties ar mani, viņš viegli apmulsa, kas likās dīvaini un nesaskanēja ar viņa drosmīgo skatienu un stingro, drošo roku, kas saspieda manējo sveiciena mirklī. Viņa acis arī tad bija mierīgas un drošas. Viņš šoreiz ilgi noraudzījās manī, un viņa skatienā tobrīd bija lasāms kāds jautājums.

—       Es nupat izlasīju jūsu «Strādnieku šķiras filozo- liju», — es sacīju, un viņa acīs atmirdzēja prieks.

.— Ceru, ka jūs paturējāt prātā, kādiem lasītājiem šī grāmata domāta, — viņš atbildēja.

—       Jā gan, un taisni tāpēc man ar jums jāstrīdas, —es izaicinot atteicu.

—       Man arī būs jādara tas pats, mister Everhard, — bīskaps Morhauzs man pievienojās.

Ernests untumaini paraustīja plecus un paņēma pa­sniegto tējas tasīti.

Bīskaps palocīdamies laida mani pirmo pie vārda.

—       Jūs musināt uz šķiru naidu, — es iesāku. — Es uzskatu, ka ir nepareizi un nosodāmi modināt strādnieku šķirā visus zemiskos un rupjos instinktus. Šķiru naids ir antisociāls un, man šķiet, arī antisociālistisks.

—       Nav mana vaina, — viņš atbildēja. — Šķiru naids nav ne manu rakstu tekstā, ne noskaņojumā.

—       Oho! — es pārmetot iesaucos un, paņēmusi viņa grāmatu, atšķīru to.

Viņš smaidīdams dzēra malciņiem tēju, kamēr es pār­šķirstīju lappuses.

'— Simt trīsdesmit otrā lappusē! — Es skaļi lasīju:

—   «Tāpēc pašreizējā sqciālās attīstības stadijā starp darba devējiem un darba ņēmējiem var pastāvēt vienīgi šķiru cīņa.»

Es triumfējot paskatījos viņā.'

—       Tur nav ne vārda par šķiru naidu. — Viņš uzsmai­dīja man.

—   Bet jūs sakāt: šķiru cīņa.

—   Tas nav tas pats, kas šķiru naids, — viņš atbildēja.