Dzelzs papēdis

—   Un ticiet man, mēs nekūdām uz naidu. Mēs sakām, ka šķiru cīņa ir sociālās attīstības sekas. Par to mēs neesam atbildīgi. Mēs neradām šķiru cīņu. Mēs tikai iz­skaidrojam to, kā Ņūtons izskaidroja gravitācijas likumu. Mēs tikai izskaidrojam pēc būtības interešu pretrunas, kas rada šķiru cīņu.

—       Bet interešu pretrunām taču nevajadzētu būt! — es izsaucos.

—        Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, — viņš sacīja. — Taisni pēc tā mēs, sociālisti, cenšamies — izbeigt inte­rešu pretrunas! Atvainojiet, Jaujiet man ko nolasīt! — Viņš paņēma grāmatu un pāršķīra pāris lappušu. — Simt divdesmit sestā lappuse. «Šķiru cīņas cikls, kas sākas ar pirmatnējā komunisma sairšanu un privātīpašuma iz­celšanos, izbeigsies, privātīpašumam kļūstot par sociālis­tisku īpašumu.»

—        Bet es neesmu ar jums vienis prātis, — iejaucās bīskaps, kura bālās, askētiskās sejas vieglais pietvīkums pauda viņa satraukumu. — Jūsu premisa ir nepareiza. Starp darbu un kapitālu nav nekā līdzīga interešu pret­runām — vai vismaz nedrīkstētu būt.

—       Pateicos, — Ernests uzsvērti atbildēja. — Ar savu pēdējo apgalvojumu jūs man atkal atdodat manu premisu.

—       Bet kāpēc vispār jābūt pretrunām? — bīskaps de­dzīgi jautāja.

Ernests paraustīja plecus.

—   Laikam mēs esam tādi radīti, man šķiet.

—   Bet mēs nemaz neesam tādi! — bīskaps izsaucās.

—       Vai jūs runājat par ideālu cilvēku, — Ernests jau­tāja, — par pašaizliedzīgu, dievībai līdzīgu, ideālu cil­vēku, kas tik reti sastopams, ka praksē ar to nemaz nav jārēķinās, vai runājāt par ikdienišķo, parasto vidusmēra cilvēku?

—   Par parasto vidusmēra cilvēku, — skanēja atbilde.

—   Kas ir vājš un spējīgs kļūdīties un maldīties?

Bīskaps Morhauzs pamāja.

—   Un sīkumains un savtīgs?

Viņš atkal pamāja.

—       Ievērojiet! — Ernests brīdināja. — Es teicu: «sav­tīgs».

—       Vidusmēra cilvēks ir savtīgs, — bīskaps drosmīgi atzina.

—   Viņš iekāro visu, ko var iegūt?

—   Viņš iekāro visu, ko var iegūt, diemžēl tā ir.

—       Nu jūs man esat rokā! — Ernesta žokļi sacirtās kā slazdi. — Tagad es jums parādīšu. Iedomāsimies cilvēku, kas strādā uz ielu dzelzceļa.

—       Viņš tur nestrādātu, ja nebūtu kapitāla, — bīskaps pārtrauca.

—       Pareizi, bet jums būs jāpiekrīt, ka kapitālam jāiet bojā, ja strādnieki nepelnīs tam dividendes.

Bīskaps klusēja.

—   Vai jūs piekrītat? — Ernests uzstāja.

Bīskaps pamāja.

—   Tad mūsu apgalvojumi anulē viens otru un mēs nonākam izejas stāvoklī, — Ernests lietišķi konstatēja. — Sāksim no gala. Ielu dzelzceļa strādnieki dod savu darbu. Akcionāri dod kapitālu. Ar strādnieku un kapitāla apvienoto darbību tiek nopelnīta nauda K Nopelnītā nauda tiek sadalīta starp viņiem. Kapitāla daļa saucas «divi­dendes», strādnieku daļa saucas «alga».

—   Ļoti labi, — bīskaps piezīmēja. — Un nav ne­kāda iemesla domāt, ka dalīšana nebūtu notikusi miera ceļā.

—   Jūs jau esat aizmirsuši, par ko mēs vienojāmies, — Ernests aizrādīja. — Mēs taču vienojāmies, ka vidus­mēra cilvēks ir savtīgs. Viņš ir praktisks cilvēks. Jūs esat pacēlušies mākoņos un noorganizējuši tur dalīšanu starp tādiem cilvēkiem, kādiem tiem vajadzētu būt, bet kādu nav. Atgriezīsimies uz zemes! Strādnieks, būdams savtīgs, grib iegūt no šīs dalīšanas visu, kas vien iegūstams. Ka­pitālists, būdams savtīgs, tāpat grib no šīs dalīšanas iegūt visu, kas iegūstams. Bet, ja nu ieguvuma daudzums ir ierobežots un divi cilvēki grib iegūt to visu, tad rodas interešu pretrunas. Tās ir interešu pretrunas starp darbu un kapitālu. Un tās ir nesamierināmas pretrunas. Kamēr pastāvēs strādnieki un kapitālisti, viņi vienmēr strīdēsies par sadalīšanu. Ja jūs šovakar būtu Sanfrancisko, jums vajadzētu iet kājām. Ielu dzelzceļi tur nedarbojas.

—  Atkal streiks? — bīskaps izbijies iejautājās.[18]

—   Jā, viņi strīdas par ielu dzelzceļu peļņas sadalīšanu.

Bīskaps Morhauzs uztraucās.

—   Tas ir aplam! — viņš iesaucās. — Tas ir tik īsre­dzīgi no strādnieku puses! Kā viņi var cerēt uz mūsu simpātijām …

—   Ja mēs esam spiesti iet kājām, — Ernests ironizēja.

Bet bīskaps Morhauzs neievēroja viņa vārdus un tur­pināja:

—   Viņu apvārsnis ir pārāk šaurs. Cilvēkiem jābūt cil­vēkiem, nevis zvēriem. Tagad atkal būs varmācības un slepkavības, sērojošas atraitnes un bāriņi. Kapitālam un darbam jābūt draugiem. Tiem jāstrādā rokrokā pašiem savā labā.

—   Nu jūs atkal lidinājāties mākoņos, — Ernests sausi piezīmēja. — Atgriezieties zemes virsū! Neaizmirstiet: mēs taču vienojāmies, ka vidusmēra cilvēks ir savtīgs.

—   Bet viņš nedrīkst tāds būt! — bīskaps izsaucās.

—   Te es jums atkal piekrītu, — skanēja Ernesta at­bilde. — Viņš nedrīkstētu tāds būt. Bet viņš tāds būs, kamēr dzīvos tādā sabiedriskā iekārtā, kas balstās uz lopiskas ētikas.

Bīskaps bija sašutis, un mans tēvs klusām smējās.

—   Jā, lopiska ētika, — Ernests nesaudzīgi turpināja, — tāda pastāv kapitālistiskā sistēmā. Un par to iestājas jūsu baznīca, to jūs sludināt, tiklīdz uzkāpjat kancelē. Lopiska ētika! Cita apzīmējuma nav.

Bīskaps Morhauzs pievērsa tēvam lūdzošu skatienu, bet tas smējās un kratīja galvu.