Neskaidri atceros, ka izsitu kādu skatlogu un paslēpos veikalā, lai izbēgtu no kareivju vajāta pūļa. Arī kāda bumba sprāga manā tuvumā. Tas notika kādā klusā ielā, kur nebija neviena dzīva radījuma, lai arī es skatījos gan uz vienu, gan otru pusi. Nākamais spilgtais brīdis atmiņā saistīts ar šautenes sprakšķi un pēkšņu apziņu, ka uz mani šāvis kareivis automobilī. Šāviens neķēra mani, un nākamā mirklī es nosaucu paroli un atdarināju pazīšanās zīmi. Atmiņas par braucienu automašīnā ir visai miglainas, kaut arī tanīs ir viena skaidra aina. Blakus sēdētāja kareivja šautene sprakšķ, un es esmu spiesta atvērt acis. Es redzu, ka Džordžs Milfords, ko pazinu no Pelstrītas laikiem, lēni noslīgst uz ietves. Kareivis šauj vēlreiz. Mil- forda ķermenis saliecas, apsviežas un paliek raustoties. Kareivis nosmejas, un auto aizdrāžas.
Nākošā aina, ko atceros: mani uzmodina no cieša miega vīrietis, kas staigā gar mani šurpu turpu. Viņa seja ir novārgusi un saspringta, no viņa pieres plūst sviedri pāri degunam. Vienu roku viņš tur piespiestu pie krūtīm, un, kad viņš soļo, asinis pil uz grīdas. Viņš valkā algotņu formas tērpu. No āra it kā caur bieziem mūriem ieplūst apslāpēta bumbu sprādzienu dunoņa. Es atrodos kādā namā, kas cīnās ar pretējo namu.
Ienāk ārsts, lai pārsietu ievainoto kareivi, un es dzirdu, ka pulkstenis esot divi pēc pusdienas. Manas galvas sāpes nepāriet, un ārsts uz bridi atstāj savu darbu, lai iedotu man spēcīgu līdzekli, kas nomierina sirdi un nes atvieglinājumu. Es aizmiegu atkal un tad atjēdzos uz nama jumta. Cīņa nupat beigusies, un es vēroju aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Kāds aplicis man apkārt roku, un es esmu viņam cieši pieklāvusies. Man nav nekādu šaubu, ka tas ir Ernests, es tikai brīnos, ka viņa mati un uzacis tik stipri apsviluši.
Jā, tā bija pilnīga nejaušība, ka mēs sastapāmies šinī baismīgajā pilsētā. Viņam nebija ne jausmas, ka esmu atstājusi Ņujorku, un, nākot cauri istabai, kur es gulēju, viņš sākumā nebija gribējis ticēt, ka tā esmu es. Vairāk es nekā nezinu par Čikāgas Komūnu. Kad bijām noskatījušies aerostatu uzbrukumu, Ernests noveda mani lejā, nama iekšienē, un te es nogulēju visu pēcpusdienu un nakti. Trešo dienu mēs pavadījām ēkā, ceturtajā Ernests saņēma no priekšniecības aizbraukšanas atļauju un automašīnu — un mēs atstājām Čikāgu.
Galvas sāpes bija pārgājušas, bet es biju nogurusi miesīgi un garīgi. Atbalstījos mašīnā pret Ernestu un vienaldzīgi noskatījos, kā kareivji mēģina izvest mašīnu no pilsētas. Atsevišķās vietās kauja vēl turpinājās. Šur un tur vēl veseli iecirkņi atradās mūsu biedru rokās, bet šos iecirkņus ielenca un apsargāja spēcīgas karaspēka vienības. Mūsu biedri bija ieslēgti simtiem atsevišķos slazdos, kamēr viņu apspiešana turpinājās. Apspiešana nozīmēja nāvi, jo nekādas žēlastības nebija, un biedri varonīgi cīnījās līdz pēdējam vīram.
Katrreiz, kad tuvojāmies tādam apvidum, sardze raidīja mūs atpakaļ un sūtīja pa citu ceļu. Reiz vienīgais iespējamais ceļš veda cauri degošiem kvartāliem, kur atradās divas stipras mūsu biedru pozīcijas. Abās pusēs mēs dzirdējām kaujas troksni un šāvienus, kamēr auto lauzās cauri kūpošām drupām un brūkošiem mūriem. Bieži vien ielas bija aizbēruši drupu kalni — un mēs bijām spiesti mest līkumu. Mēs maldījāmies šai postažu labirintā un virzījāmies uz priekšu visai lēni.
Lopkautuvju apvidus (strādnieku rajons, kautuves un viss pārējais) bija kūpošas drupas. Tālu pa labi plašs dūmu mākonis aizsedza debesis — dega Pulmaņa pilsēta jeb bijusī pilsēta, kā kareivis šoferis mums paskaidroja, jo tā esot pilnīgi izpostīta. Trešās dienas pievakarē viņš tur vedis depešas. Tur esot plosījušās visniknākās kaujas, viņš stāstīja, daudzām ielām netiekot cauri, jo tur esot veseli kalni kritušo.
Kad bijām pabraukuši garām kādam sagrautam namam lopkautuvju apvidū, mūs atkal aizturēja līķu kalns, gluži kā augstu saslējusies jūras banga, un mēs sapratām, kas te noticis. Kad pūlis uzbruka no ielas stūra, ložmetēji no sānielas bija pļāvuši to'rindām vien. Tomēr arī kareivji nebija paglābušies no sava likteņa. Veikli mesta bumba bija eksplodējusi viņu vidū, aizturētais pūlis, kad tā miroņi un mirēji bija izveidojuši valni, bija raidījis tam pāri cīņā savas dzīvās padibenes, cīnītājus vergus. Te nu gulēja kareivji un vergi, saraustīti un saplosīti, kopā ar šauteņu un automašīnu drupām.
Ernests izlēca no mašīnas. Viņš bija pamanījis kādus plecus kokvilnas kreklā un baltu matu vainagu, kas viņam šķita pazīstams. Es neko neievēroju, un, tikai atgriezies man līdzās un mašīnai traucoties tālāk, viņš noteica:
— Tas bija bīskaps Morhauzs.
Drīz mēs bijām zaļā klajumā, un es pametu pēdējo skatienu uz dūmiem segto debess pamali. No turienes dobji dunēja tāli sprādzieni. Es piekļāvu seju pie Ernesta krūtīm un klusu raudāju par zaudēto kauju. Ernests maigi apskāva mani.
— šoreiz mēs esam zaudējuši, mīļā sirds, — viņš sacīja, — bet ne jau uz visiem laikiem. Mēs esam daudz mācījušies. Rīt mēs sāksim visu no jauna, stipri spēkā un disciplīnā.