Dzelzs papēdis

Otram aerostatam nelaimējās. Tas lidoja pārāk zemu, un to sašāva, iekāms tas sasniedza cietokšņus. Tanī atra­dās Hertfords un Giness. Krītot aerostats eksplodēja — un viņus saplosīja gabalos. Bīdenbahs bija izmisumā — mums vēlāk stāstīja par to — un trešajā aerostatā pacē­lās pats. Viņš arī laidās zemu, bet viņam laimējās, jo algotņiem neizdevās trāpīt pa viņa aerostatu. Kā šodien redzu, kā piepūstais maiss slīd gaisā un sīkais cilvēciņš karājas zem tā. Es nevaru saredzēt cietokšņus, bet tic, kas uz jumta, stāsta, ka aerostats esot taisni virs tiem. Es neredzu arī, kā krīt ekspedīta krava, bet redzu aero­statu pēkšņi uzšaujamies gaisā. Nākamā mirklī pacēlās eksplozijas izraisītais milzīgais dūmu stabs, un tad es iz­dzirdu grāvienu. Mīkstsirdīgais Bīdenbahs bija sagrāvis vienu cietoksni. Tad vienlaicīgi pacēlās divi aerostati. Vienu saplosīja ekspedīts, gaisā pēkšņi eksplodējot, un satricinājums sabojāja otru aerostatu, kas nokrita tieši uz cietokšņa atlikušās daļas. Labāk nemaz nevarēja iz­domāt, kaut arī abi biedri upurēja savu dzīvību.

Tomēr atgriezīsimies pie apakšzemes cilvēkiem. Es daudz par viņiem nezināju. Viņi plosījās, nogalināja un iznīci­nāja paši savā pilsētā un savukārt tika iznīcināti, bet ne­kad viņiem neizdevās iekļūt oligarhu rajonā rietumos. Oligarhi bija labi aizsargāti. Lai kā tika izpostīts pilsē­tas centrs, viņiem, viņu sievām un bērniem laimējās pa­likt neskartiem. Man stāstīja, ka viņu bērni rotaļājušies parkos šinīs šausmu dienās un vislabāk viņiem paticis atdarināt savu vecāku izrēķināšanos ar proletariātu.

Algotņiem nebija vis viegli uzņemties kauju ar apakš­zemes cilvēkiem un vienlaicīgi cīnīties ar mūsu biedriem. Čikāga palika uzticīga savām tradīcijām, un, kaut arī vesela revolucionāru paaudze tika iznīcināta, tomēr arī pretiniekam bija jānes tāds pats upuris. Protams, ka Dzelzs papēdis nepublicēja nekādus skaitļus, bet, pat visai skopi rēķinot, vismaz simt trīsdesmittūkstoš algotņu bija krituši. Biedriem tomēr no tā nebija nekāda labuma. Revolucionāri bija cerējuši, ka viņus atbalstīs visa valsts, bet viņi bija vieni, un oliģarhija varēja vērst pret viņiem visu savu spēku, ja tas bija nepieciešams. Un tā tas arī notika: simtiem tūkstošu algotņu ik stundas, ik dienas bezgala garos preču vilcienos saplūda Čikāgā.

Un apakšzemes cilvēku bija tik daudz! Algotņi, apni­kuši mūžīgo apkaušanu, iedomājās sadzīt pūli no ielām kā lopus Mičigana ezerā. Šo medību sākumā Gārtveits un es satikām jauno virsnieku. Algotņu pasākums neizde­vās, pateicoties mūsu biedru lieliskajam darbam. Algotņi bija iedomājušies sadzīt vienuviet milzu pūli, taču sa­dzina pie ezera tikai ap četrdesmittūkstoš nelaimīgo. Laiku pa laikam, kamēr algotņi, ielenkuši pūli, dzina to pa ielām ezera virzienā, biedri uzbruka — un pūlim palai­mējās izbēgt pa ielencēju rindās radušos spraugu.

Vienu tamlīdzīgu gadījumu mēs ar Gārtveitu noskatījā­mies tūliņ pēc tikšanās ar jauno virsnieku. Daļu pūļa, kurā arī mēs bijām atradušies, atspieda atpakaļ: dienvidos un austrumos viņiem aizsprostoja ceļu stipras karaspēka vienības. Rietumos viņiem stājās priekšā kareivji, kuriem pievienojāmies arī mēs. Vienīgais brīvais ceļš bija uz zie­meļiem, un tas veda uz ezeru — cauri ložmetēju zalvēm no austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vai nu cilvēki zināja, ka viņus dzen uz ezeru, vai arī tā bija akla ne­jaušība, bet viņi nogriezās kādā sānielā uz rietumiem, tad nākamajā ielā un, uznākuši uz vecā ceļa, devās at­pakaļ uz dienvidiem, uz strādnieku rajonu.

Mēs ar Gārtveitu tikmēr mēģinājām izkļūt no ielu cīņu joslas, bet notika taisni pretējais. Nonākuši ielas stūrī, mes ieraudzījām aurojošo pūli pavēršamies pret mums. Gārtveits saķēra mani aiz rokas, un mēs jau dzīrāmies bēgt, te viņš atrāva mani atpakaļ, lai es nepakļūtu zem riteņiem kādam pusducim ar ložmetējiem bruņotu auto, kas aizjoņoja garām pretī pūlim. Tiem sekoja kareivji ar ložmetējiem. Kad kareivji gribēja ieņemt pozīciju, pūlis metās viņiem virsū — un likās, ka viņus uzveiks, iekāms viņi būs paspējuši ko uzsākt.

Viens otrs kareivis izšāva, bet šāda izkliedēta uguns pūli neapturēja. Tas tuvojās, aurojot zvēriskā niknumā. Likās, ka ložmetējus nevarēs iedarbināt. Automobiļi, uz kuriem tie bija uzmontēti, aizsprostoja ielu, un kareivjiem vajadzēja ieņemt pozīcijas starp automašīnām un uz ietvēm. No aizmugures pienāca klāt aizvien vairāk ka­reivju, un mēs vairs nevarējām izkļūt no drūzmas. Gārt­veits turēja mani stingri pie rokas, un mēs cieši piespie- dāmies pie kāda nama sienas.