Dzīvnieku ferma

Vīri iekliedzās uzvaras priekā. Viņi iedomājās, ka redz savus ienaidniekus mūkam, un nekārtīgā pūlītī pa galvu pa kaklu skrēja tiem pakaļ. Tieši to tika paredzējis Sniedziņš. Līdzko vīri bija pa­galmā, aizmugurē negaidot parādījās visi trīs zirgi, trīs govis un vai­rākas cūkas - šie dzīvnieki bija gulējuši slēpnī laidarā - un nogrieza viņiem atpakaļceļu. Nu Sniedziņš deva uzbrukuma signālu. Viņš pats drāzās tieši virsū Džonsam. To redzēdams, Džonss pacēla bisi un izšāva. Skrotis ieskrāpēja Sniedziņa mugurā asiņainas švīkas, un viena aita pakrita beigta. Ne mirkli neapstājies, Sniedziņš ar visiem saviem 100 kilogramiem metās pret Džonsa kājām. Džonss ievēlās mēslu kaudzē, un bise izlidoja viņam no rokām. Tomēr visdrau­dīgākais izskatījās Bokseris, kurš bija pacēlies pakaļkājās gluži kā ērzelis un ar lielajiem, dzelzi apkaltajiem nagiem zvetēja uz visām pusēm. Pats pirmais trieciens ķēra Foksvudas staļļapuiša galvu, un tas bez dzīvības izstiepās dubļos. To redzot, vairāki vīri nometa nūjas un lūkoja bēgt. Viņus pārņēma panika, un nākamajā brīdī visi dzīv­nieki kopā sāka trenkāt viņus apkārt pa pagalmu. Viņus badīja, spār­dīja, mīdīja kājām, viņiem koda. Fermā nebija neviena dzīvnieka, kurš neatriebtos kā mācēdams. Pat kaķis pēkšņi nolēca no jumta uz kāda lopkopja pleciem un ielaida nagus tam kaklā, tā ka vīrs šaus­mīgi iebrēcās. Brīdī, kad ceļš uz izeju atbrīvojās, vīri bija gaužām priecīgi, ka var izsprukt no pagalma un jozt uz lielceļa pusi. Un tā nu piecas minūtes pēc iebrukuma viņi ar kaunu atkāpās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet pakaļ šņākdams dzinās zosu bars, nemitīgi knābjot viņiem stilbos.

Prom bija visi vīri, palicis tikai viens. Pagalmā Bokseris ar nagu bikstīja staļļapuisi, kurš gulēja ar seju dubļos, un centās pagriezt viņu uz muguras. Puisis nepakustējās.

- Viņš ir beigts un pagalam, - Bokseris sērīgi teica. - Man nebija tāda nolūka. Es aizmirsu, ka man ir dzelzs pakavi. Kas gan ticēs, ka es to neizdarīju tīšām?

- Bez jūtelības, biedri! - uzsauca Sniedziņš, kam no brūcēm vēl aizvien pilēja asinis. - Karš ir karš. Cilvēks ir labs tikai tad, kad beigts.

- Man nav nekādas vēlēšanās atņemt dzīvību, pat cilvēkam ne, - atkārtoja Bokseris, un acis viņam bija asaru pilnas.

- Kur Mollija? - kāds iesaucās.

Mollijas patiešām trūka. Uz mirkli izcēlās liela trauksme; dzīv­nieki baidījās, ka ļaudis būtu varējuši kaut kādā veidā nodarīt viņai pāri vai pat aizvest sev līdzi. Tomēr pēdīgi viņu atrada paslēpušos savā steliņģī - galva iebāzta dziļi siena silē. Viņa bija aizmukusi, tik­līdz atskanēja šāvieni. Un, kad pārējie atgriezās no meklēšanas, izrā­dījās, ka staļļapuisis, kurš patiesībā bija tikai apdullināts, jau ir atžil­bis un aizlaidies lapās.

Dzīvnieki sanāca kopā visnevaldāmākā uzbudinājumā, un katrs ņēmās pilnā kaklā stāstīt par saviem kaujas nopelniem. Nekavējoties tika sarīkoti improvizēti uzvaras svētki. Tika uzvilkts karogs un vai­rākkārt nodziedāti "Angļu zvēri", tad nogalinātajai aitai tika sarīko­tas svinīgas bēres un uz kapa iestādīts baltērkšķa krūms. Sniedziņš pie kapa teica nelielu runu, uzsvērdams nepieciešamību, lai visi dzīvnieki būtu gatavi mirt par Dzīvnieku fermu, ja tas vajadzīgs.

Dzīvnieki vienprātīgi nolēma dibināt militāru godazīmi, "Pir­mās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", kura tūliņ uz vietas tika piešķirta Sniedziņam un Bokserim. Godazīme - misiņa medaļa (patiesībā tie bija daži veci misiņa iejūga rotājumi, uzieti zirglietu šķūnītī) - bija jānēsā svētdienās un svētkos. Bija arī "Otrās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", ko pēc nāves piešķīra beigtajai aitai.

Izcēlās lielas diskusijas par to, kā nosaukt kauju. Pēdīgi to no­sauca par Laidara kauju, jo tieši tur nojumē bija atradies slēpnis. Tika uzieta dubļos nomestā mistera Džonsa bise, un bija zināms, ka saimniekmājā ir patronu krājums. Bisi tika nolemts uzstādīt karogmasta pakājē kā artilērijas ieroci un izšaut no tās divreiz gadā - vienreiz divpadsmitajā oktobrī, Laidara kaujas gadadienā, un otrreiz vasaras saulgriežos, Sacelšanās gadadienā.

V

Tuvojoties ziemai, Mollija sagādāja aizvien vairāk raižu. Viņa ik rītus noseboja darbu un aizbildinājās, ka esot aizgulējušies, turklāt sūdzējās par kaut kādām neizprotamām sāpēm, lai gan ēstgriba viņai bija lieliska. Ar visvisādiem ieganstiem viņa muka no darba un gāja uz dzirdinātavas dīķi, kur mēdza stāvēt, dumji raudzīdamās savā atspulgā. Taču klīda baumas arī par kaut ko nopietnāku. Kādu dienu, kad Mollija, vēcinādama garo asti un košļādama siena stieb­riņu, bezrūpīgi ietipināja pagalmā, Dābolīte pasauca viņu sānis.

- Mollij, - viņa iesāka, - man tev jāteic kaut kas ļoti nopietns. Šorīt es redzēju tevi skatāmies pār žogu, kurš atdala Dzīvnieku fermu no Foksvudas. Žogam otrā pusē stāvēja viens no mistera Pilkingtona vīriem. Un es biju tālu, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka redzēju, - viņš runājās ar tevi, un tu ļāvi glāstīt sev purnu. Ko tas nozīmē, Mollij?

- Viņš nē! Es nē! Tas nav tiesa! - Mollija iesaucās, sākdama dīžāties un kārpīt zemi.