Dzīvnieku ferma

Lai nu kā, Sacelšanās Dzīvnieku fermā bija abus pamatīgi nobie­dējusi, un viņi bija gatavi darīt nez ko, lai pašu dzīvnieki neuzzinātu par to pārāk daudz. Sākumā viņi izlikās tikai nicīgi pasmejamies par iedomu, ka dzīvnieki paši varētu pārvaldīt fermu. Ar to būšot cauri pāris nedēļās, viņi teica. Abi izplatīja baumas, ka dzīvnieki Muižas fermā (viņi neatlaidīgi sauca to par Muižas fermu, jo nosaukumu "Dzīvnieku ferma" nu nekādi nevarētu paciest) bez mitas ķīvējoties un drīz vien tik un tā nosprāgšot badā. Kad pagāja laiks un dzīvnieki acīmredzot vēl nebija nosprāguši badā, Frederiks un Pilkingtons uz­ņēma citu meldiņu un sāka runāt par šausmīgajām briesmonībām, kas tagad zeļot un plaukstot Muižas fermā. Tika paziņots, ka dzīv­nieki tur nodevušies kanibālismam, spīdzinot cits citu ar sarkani nokaitētiem pakaviem un ka mātītes visiem esot kopējas. Tā, redz, iznākot, ja saceļoties pret Dabas likumiem, sacīja Frederiks un Pil­kingtons.

Tomēr neviens šiem stāstiem īsti neticēja. Joprojām klīda ne­skaidras un sagrozītas baumas par brīnumainu fermu, no kuras pa­dzīti cilvēki un kur dzīvnieki paši visu pārzinot, un tā augu gadu pār apvidu vēlās dumpības vilnis. Aizvien tik paklausīgie buļļi pie­peši kļuva mežonīgi, aitas apgāza žogus un aprija dābolu, govis iz­spēra spaiņus, zirgi atteicās lēkt pār šķēršļiem un līdz ar saviem jāt­niekiem drāzās prom gluži pretējā virzienā. Bet galvenais - it visur bija zināma "Angļu zvēru" melodija un pat vārdi. Dziesma bija izplatījusies pārsteidzošā ātrumā. Cilvēki, to padzirdot, ar pūlēm valdīja niknumu, tomēr izlikās, ka uzskata to tikai par smieklīgu. Viņi teicās nespējam saprast, kā gan kāds, kaut arī tikai dzīvnieks, varot piespiest sevi dziedāt šādas nožēlojamas blēņas. Katrs dzīv­nieks, ko pieķēra dziedam, uz vietas tika nopērts. Un tomēr - dziesma nebija savaldāma. Strazdi to svilpoja dzīvžogos, baloži to dūdoja gobās, tā iekļuva smēdes dunā un baznīcas zvanu melodijā. Un, klausīdamies dziesmā, cilvēki slepus drebēja, sadzirdēdami tajā savas tuvās bojāejas pareģojumu.

Oktobra sākumā, kad labība bija nopļauta, sakrauta statiņos un daļēji arī nokulta, pa gaisu atvirpuļoja baložu bariņš un milzīgā sa­traukumā nolaidās Dzīvnieku fermas pagalmā. Džonss un visi viņa vīri ar vēl pusduci citu no Foksvudas un Pinčfīldas bija ienākuši pa piecbaļķu vārtiem un tuvojās pa lauku ceļu, kas veda uz fermu. Visi nesa nūjas, bet Džonss soļoja pa priekšu ar bisi rokās. Viņi acīm redzami bija sagatavojušies mēģinājumam atgūt fermu ar varu.

Tas bija gaidīts jau sen, un bija veikti arī visi priekšdarbi. Sniedziņš, kurš tika izstudējis saimniekmājā uzietu vecu grāmatu par Jūlija Cēzara karagājieniem, atbildēja par aizsardzības operācijām. Viņš aši izdalīja pavēles, un jau pēc brītiņa ikviens dzīvnieks atradās savā postenī.

Kad cilvēki sasniedza fermas ēkas, Sniedziņš sāka pirmo uzbru­kumu. Visi baloži, trīsdesmit pieci pēc skaita, lidinājās šurpu turpu pār vīru galvām un no gaisa ķēzīja tiem virsū; un, kamēr vīri cīnījās ar šo likstu, zosis, kas bija slēpušās aiz žoga, metās ārā un ņēmās nikni knābt tiem stilbos. Taču šis bija tikai viegls ierindas manevrs, kam vajadzēja radīt mazas jukas, un vīri bez pūlēm padzina zosis ar nūjām. Nu Sniedziņš laida darbā otro uzbrukuma ierindu. Mjūriela, Bendžamins un visas aitas ar Sniedziņu priekšgalā metās uz priekšu un sāka grūstīt un badīt vīrus no visām pusēm, bet Bendžamins apgriezās apkārt un vantēja tos ar pakaļkājām. Taču atkal izrādījās, ka vīri ar nūjām un naglotajiem zābakiem ir pārlieku stipri; un pēk­šņi pēc Sniedziņa kvieciena, kas bija atkāpšanās signāls, visi dzīv­nieki pagriezās un pa vārtiem iebēga pagalmā.