Dzīvnieku ferma

Putni nesaprata Sniedziņa garos vārdus, taču samierinājās ar viņa skaidrojumu, un visi vientiesīgākie dzīvnieki ķērās pie darba, lai iemācītos no galvas jauno maksimu. "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti," - tā ar lielākiem burtiem bija uzrakstīts uz šķūņa galasienas virs Septiņiem Baušļiem. Kad nu viņi bija iemācījušies to no galvas, aitām pret to radās milzīga patika, un bieži vien, gulēdamas pļavā, tās visas ņēmās blēt: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti! Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" - un turpināja stun­dām ilgi, bez apnikuma.

Napoleons neinteresējās par Sniedziņa komitejām. Viņš sacīja, ka jaunatnes izglītošana esot svarīgāka par visu to, ko iespējams iz­darīt pieaugušo labā. Notika tā, ka Džesija un Blūbela drīz pēc siena pļaujas apbērnojās, par abām laizdamās pasaulē deviņus veselīgus kucēnus. Tiklīdz tie vairs nezīda māti, Napoleons tos pievāca, teik­dams, ka pats uzņemšoties atbildību par viņu izglītošanu. Viņš iekārtoja tos kūtsaugšā, kur varēja nokļūt vienīgi pa zirglietu šķūnīša trepēm, un turēja tādā noslēgtībā, ka pārējie fermas iemītnieki drīz vien aizmirsa kucēnus.

Mīklainais jautājums par to, kur paliek piens, drīz noskaidrojās. To ik dienas iejauca cūku dzirā. Pašlaik nāca gatavi agrie āboli, un zāle augļudārzā bija kā sētin nosēta ar vēja notrauktajiem augļiem. Dzīvnieki bija uzskatījuši par pašsaprotamu, ka tie tiks sadalīti vien­līdzīgi, tomēr kādu dienu tika izdota pavēle, ka visi kritušie āboli jāsavāc un jānogādā zirglietu šķūnītī cūku vajadzībām. Te nu daži no pārējiem dzīvniekiem pakurnēja, taču veltīgi. Visas cūkas šai jau­tājumā bija pilnīgi vienisprātis, pat Sniedziņš un Napoleons. Kvie­cēju aizsūtīja sniegt nepieciešamos izskaidrojumus pārējiem.

- Biedri! - viņš sauca. - Ceru, jūs neiedomājaties, ka mēs, cūkas, darām to aiz savtības un tīkojam pēc privilēģijām! Daudziem no mums piens un āboli patiesībā nemaz negaršo. Kaut vai man pašam. Mūsu vienīgais mērķis, ņemot visu to sev, ir mūsu veselības sagla­bāšana. Piens un āboli (to, biedri, ir pierādījusi Zinātne) satur vielas, kas absolūti nepieciešamas cūkas labsajūtai. Mēs, cūkas, esam garīgā darba darītāji. Visa šīs fermas pārvaldīšana un darbu organizācija ir atkarīga no mums. Dienu un nakti mēs esam nomodā par jūsu lab­klājību. Tieši jūsu dēļ mēs dzeram šo pienu un ēdam šos ābolus. Vai jūs maz zināt, kas notiktu, ja mēs, cūkas, neizpildītu savu pienā­kumu? Atgrieztos Džonss! Jā gan, atgrieztos Džonss! Bez šaubām, biedri, - Kviecējs brēca gandrīz vai lūdzoši, lēkādams šurpu turpu un vicinādams astes gredzenu, - bez šaubām, jūsu vidū taču nav neviena, kas gribētu redzēt atgriežamies Džonsu?

Ja nu bija kaut kas tāds, par ko dzīvnieki būtu pilnīgi pārlie­cināti, tad tā bija nevēlēšanās redzēt atgriežamies Džonsu. Kad viss tika parādīts šādā gaismā, viņiem nekas vairs nebija sakāms. Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi ir saglabāt cūku labo veselību. Tā­dēļ bez tālākiem strīdiem tika nolemts, ka piens un kritušie āboli (kā arī lielākā tiesa ābolu ražas, kad tie nogatavojušies) jāpataupa tikai un vienīgi cūkām.

IV

Vasaras nogalē ziņa par notikumiem Dzīvnieku fermā bija iz­platījusies jau pusē grāfistes. Sniedziņš un Napoleons ik dienas sūtīja ceļā baložu bariņus, kuriem tika uzdots iejukt kaimiņfermu dzīv­nieku vidū, pastāstīt tiem par Sacelšanos un iemācīt "Angļu zvēru" melodiju.

Lielāko daļu laika misters Džonss bija pavadījis, sēžot Villingdonas "Sarkanā Lauvas" bārā un žēlojoties katram, kurš vien gribēja klausīties, par šaušalīgo netaisnību, ko viņš izcietis, kad viņu no paša īpašuma izdzinusi nekur nederīgu dzīvnieku banda. Citi fermeri prin­cipā juta viņam līdzi, taču sākumā neko lielu nepalīdzēja. Klusībā katrs prātoja, vai no Džonsa likstas kaut kādi nevarētu iedzīvoties. Laimīgā kārtā abi fermeri, kuru īpašumi robežojās ar Dzīvnieku fermu, nemitīgi bija uz nažiem. Viena no fermām, ko sauca par Foksvudu, bija liela, nolaista un vecmodīga, zeme pa krietnai daļai aizaugusi ar mežu; visas ganības te bija pagalam noplicinātas un dzīvžogi gluži apkaunojošā stāvoklī. Fermas īpašnieks, misters Pilkingtons, bija bezrū­pīgs džentlmenis, kas lielāko tiesu laika pavadīja makšķerējot vai medījot - atkarībā no gadalaika. Otrā ferma, ko dēvēja par Pinčfīldu, bija mazāka un labāk uzturēta. Tās īpašnieks bija kāds misters Frederiks, spēcīgs, viltīgs vīrs, kurš nemitīgi bija iejaukts tiesas prāvās un izslavēts kā liels naudas plēsējs. Šie abi tik ļoti nevarēja viens otru ciest, ka viņiem bija grūti par kaut ko vienoties, pat aizstāvot pašu intereses.