Dzīvnieku ferma

Agri pavasarī negaidot atklājās briesmu lietas. Naktīs Sniedziņš jo bieži paslepšus ierodoties fermā! Dzīvnieki tā satraucās, ka gan­drīz vairs nespēja gulēt savos aizgaldos. Runāja, ka viņš ik nakti tum­sas aizsegā atlienot šurp un pastrādājot visvisādas ļaundarības. Viņš zogot labību, izgāžot piena toverus, sasitot olas, izmīdot lecektis, apgraužot augļukokiem mizu. Drīz kļuva par paradumu visu, kas nogājis greizi, piedēvēt Sniedziņam. Ja saplīsa rūts vai aizsērēja no­teka, kāds visādā ziņā iebildās, ka naktī atnācis Sniedziņš un to izda­rījis, un, kad pazuda klēts atslēga, visa ferma bija pārliecināta, ka Sniedziņš to iemetis akā. Savādā kārtā dzīvnieki joprojām tam ticēja pat tad, kad nozaudētā atslēga atradās zem miltu maisa. Govis vien­prātīgi paziņoja, ka Sniedziņš iezogoties aizgaldos un, kamēr viņas aizmigušas, slaucot pienu. Runāja, ka arī žurkas, kuras toziem bija uzvedušās īpaši neganti, darbojoties saziņā ar Sniedziņu.

Napoleons izdeva dekrētu, ka Sniedziņa darbība pamatīgi jāiz­pēta. Savu suņu pavadībā viņš ķērās pie darba un rūpīgi pārbaudīja visas fermas ēkas, pārējiem dzīvniekiem sekojot nopakaļ godbijīgā attālumā. Ik pēc pāris soļiem Napoleons apstājās un paošņāja zemi, lai atklātu Sniedziņa pēdas, kuras, kā pats teica, spējot uziet pēc sma­kas. Viņš izostīja katru kaktu šķūnī, govju kūtī, vistu būros, sakņudārzā un gandrīz visur atrada Sniedziņa pēdas. Viņš grūda šņukuru pie zemes, vairākkārt krietni paošņāja un šaušalīgā balsī izkliedza: - Sniedziņš! Viņš ir bijis te! Es skaidri varu viņu saost! - Padzirdot vārdu "Sniedziņš", suņi atņirdza ilkņus un sāka rūkt tā, ka asinis stinga dzīslās.

Dzīvnieki bija pagalam pārbijušies. Viņiem šķita, ka Sniedziņš ir kaut kas līdzīgs neredzamai ļaunuma strāvai, kas piepilda gaisu virs viņu galvām un draud ar visām iespējamām briesmām. Vakarā Kviecējs sasauca visus kopā un satraukti sacīja, ka viņam paziņojami nopietni jaunumi.

- Biedri! - Kviecējs sauca, nervozi palēkdamies. - Ir atklājies kaut kas gaužām šausmīgs. Sniedziņš ir pārdevies Pinčfīldas fermas Frederikam, kurš pat tagad vēl perina plānus, kā mums uzbrukt un atņemt mūsu fermu! Sākoties uzbrukumam, Sniedziņš darbosies kā viņa padomdevējs. Bet ir vēl kas ļaunāks. Mēs domājām, ka Snie­dziņš sadumpojies savas uzpūtības un godkāres dēļ. Taču mēs alo­jāmies, biedri. Vai jūs zināt, kas bijis īstais iemesls? Sniedziņš no sākta gala rīkojies savienībā ar Džonsu! Viņš visu laiku bijis Džonsa slepenais aģents. To pierāda viņa atstātie dokumenti, kurus mēs esam uzgājuši tikai tagad. Manuprāt, biedri, tas izskaidro ļoti daudz. Vai tad mēs paši neredzējām, kā viņš centās - par laimi, bez panā­kumiem -, lai mēs tiktu sakauti un iznīcināti Laidara kaujā?

Dzīvnieki apstulba. Tā nu bija daudz lielāka nelietība par to, ka Sniedziņš nopostījis vējdzirnavas. Taču tā viņiem likās vienīgi īsu brīdi, līdz viņi pilnībā aptvēra teikto. Dzīvnieki atcerējās - vai vis­maz domāja, ka atceras, - kā bija redzējuši Sniedziņu Laidara kaujā drāžamies uzbrukumā visiem pa priekšu, kā viņš apvienoja un uz­mundrināja viņus ik uz soļa un ne uz mirkli neapstājās pat tad, kad Džonsa bises skrotis ievainoja viņam muguru. Sākumā bija pagrūti saprast, kā tas sader kopā ar apstākli, ka Sniedziņš bijis Džonsa pusē. Pat Bokseris, kurš reti uzdeva jautājumus, netika gudrs. Viņš ap­gūlās, pavilcis priekškājas sev apakšā, aizvēra acis un pēc milzu pie­pūles beidzot spēja ietērpt savas domas vārdos.

- Tam es neticu, - viņš sacīja. - Laidara kaujā Sniedziņš cīnījās drosmīgi. Es pats viņu redzēju. Vai tad tūliņ pēc tam mēs nepie­šķīrām viņam "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"?

- Tā bija mūsu kļūda, biedri. Jo tagad mēs zinām - tas viss rak­stīts slepenajos dokumentos, kurus mēs atradām, - ka patiesībā viņš centās ievilināt mūs bojāejā.

- Bet viņš taču bija ievainots, - Bokseris iebilda. - Mēs visi re­dzējām, kā asiņo viņa brūces.

- Tas ietilpa norunā! - atbrēca Kviecējs. - Džonsa šāviens tikai ieskrambāja viņam ādu. Es varētu jums parādīt ar viņa paša roku rakstīto, ja vien jūs mācētu izlasīt. Sazvērestībā bija nolemts, ka kri­tiskajā brīdī Sniedziņš dos zīmi bēgt, lai atstātu kaujaslauku ienaid­niekam. Un tas gandrīz izdevās - es pat teiktu, biedri, ka būtu izde­vies, ja nebijis mūsu varonīgā Vadoņa, Biedra Napoleona. Vai tad jūs neatceraties, ka tieši tai brīdī, kad Džonss un viņa vīri jau bija pa­galmā, Sniedziņš pēkšņi apsviedās un laidās bēgt un daudzi dzīvnieki sekoja viņam? Un vai jūs neatceraties arī to, ka tieši tai brīdī, kad izplatījās panika un viss likās zaudēts, Biedrs Napoleons metās uz priekšu ar saucienu "Nāvi Cilvēcei!" un ielaida zobus Džonsam kājā? To taču jūs atceraties, biedri? - Kviecējs sauca, lēkā­dams šurpu turpu.

Kad nu Kviecējs šo ainu aprakstīja tik uzskatāmi, dzīvniekiem šķita, ka viņi atceras gan. Viņi vismaz atcerējās, ka cīņas kritiskajā brīdī Sniedziņš bija apgriezies un bēdzis. Tomēr Bokseris vēl aizvien mazliet uztraucās.