Dzīvnieku ferma

Visu šo gadu dzīvnieki strādāja vēl centīgāk nekā iepriekšējā gadā. No jauna uzbūvēt vējdzirnavas ar divreiz biezākām sienām nekā pirms tam un pabeigt tās noteiktajā laikā, turklāt veicot arī parastos pienākumus fermā, - tas bija neiedomājami smags darbs. Gadījās brīži, kad dzīvniekiem šķita, ka viņi strādā ilgākas stundas un neēd labāk kā Džonsa laikā. Svētdienas rītos Kviecējs, ar priekš­kāju turēdams garu papīra loksni, mēdza nolasīt viņiem ciparu rindas, kuras pierādīja, ka ikviena pārtikas produktu veida ražoša­nas apjoms ir pieaudzis par 200 procentiem, 300 procentiem vai 500 procentiem, kā nu kuro reizi. Dzīvnieki neredzēja nekāda iemesla neticībai, jo īpaši tāpēc, ka vairs nespēja necik skaidri atce­rēties, kādi bijuši apstākļi pirms Sacelšanās. Tomēr gadījās dienas, kad viņi juta, ka drīzāk gribētu mazāk ciparu, bet vairāk barības.

Tagad visus rīkojumus paziņoja Kviecējs vai kāda no pārējām cūkām. Napoleonu ārā neredzēja biežāk kā reizi pāris nedēļās. Kad viņš tomēr parādījās, tad viņu pavadīja ne vien suņu svīta, bet arī melns gailēns, kurš soļoja pa priekšu un uzvedās kā tāds taurētājs, izbrēkdams skaļu "kikerigī!", pirms Napoleons sāka runāt. Klīda va­lodas, ka pat saimniekmājā Napoleons mitinoties atsevišķās istabās. Maltītes viņš ieturēja vienatnē, apkalpojot diviem suņiem, un aiz­vien ēda no Kraunderbijas pusdienu servīzes traukiem, kas bija gla­bājušies stikla bufetē viesistabā. Tika izziņots arī tas, ka ik gadus Napoleona dzimšanas dienā - tāpat, kā pārējās divās gadadienās - tikšot salutēts ar bises šāvienu. Par Napoleonu tagad vairs nekad nerunāja vienkārši kā par "Napoleonu". Pie viņa vienmēr griezās oficiālā stilā kā pie "mūsu Vadoņa, Biedra Napoleona", un cūkām patika izgudrot viņam tādus titulus kā Visu Dzīvnieku Tēvs, Cilvēces Briesmas, Aitukūts Aizstā­vis, Pīlēnu Draugs un tamlīdzīgi. Savās runās Kviecējs, asarām ritot pār vaigiem, stāstīja par Napoleona gudrību, labo sirdi un kvēlo mīlestību, ko tas jūtot pret visiem dzīvniekiem it visur, pat un jo īpaši pret tiem nelaimīgajiem, kuri citās fermās joprojām dzīvojot gara tumsībā un verdzībā. Bija kļuvis par paradumu ieskaitīt Napo­leona nopelnos ikvienu izdevušos veikumu un ikvienu laimīgu nejaušību. Nereti varēja dzirdēt, ka viena vista bilst otrai: "Mūsu Va­doņa, Biedra Napoleona vadībā esmu izdējusi piecas olas sešās die­nās," - vai ka divas govis, dīķmalā veldzēdamās ar ūdeni, izsaucas: "Lai paldies Biedra Napoleona vadībai, cik lieliski garšo šis ūdens!" Fermas vispārējo noskaņu labi izteica poēma, ko bija sacerējis Minimuss un kas skanēja šādi:

Draugs visiem sērdieņiem! Priekavots slāpstošiem!

Pilnas siles valdniek! Kā kaist mana dvēsele, o!

Kad acīs tev ieskatās –Tik rāmas un varenas tās

Kā saule, kas debesīs tās, Biedri Napoleon!

Tu esi tas, kas dod,

Ko vien dzīvnieks grib iemantot:

Pilnu vēderu divreiz ikdien, tīrus salmus, kur vārtīties, o!

Ik dzīvnieks - liels tas vai mazs –

Kūtī mierīgi atdusas,

Pār visu tavs skatiens ass, Biedri Napoleon!

Ja būtu man sivēns sīks,

Pirms izaugtu tik liels, cik Nieka mīklas rullis vai cits kāds rīks, -

Viņš būtu jau audzināts,

Lai uzticas tev sirds un prāts;

Pirmais kvieciens tam būtu tāds:"Biedri Napoleon!"

Napoleons atzina šo poēmu par labu un lika uzrakstīt to uz lielā šķūņa otrās galasienas, kuru neaizņēma Septiņi Baušļi. Virs poēmas pakāra Napoleona portretu profilā, kuru ar baltu krāsu bija uzzī­mējis Kviecējs.

Pa to laiku Napoleons ar Vimpera starpniecību bija iesaistījies sarežģītās pārrunās ar Frederiku un Pilkingtonu. Būvkoku grēda vēl aizvien nebija pārdota. Viens no abiem, Frederiks, vairāk kāroja to iegūt, taču nesolīja pieņemamu maksu. Vienlaikus atkal izplatījās baumas, ka Frederiks un viņa vīri perinot plānus, kā uzbrukt Dzīv­nieku fermai un nopostīt vējdzirnavas, kuru būve esot padarījusi viņu nešpetni skaudīgu. Par Sniedziņu bija zināms, ka viņš vēl ar­vien slapstoties Pinčfīldas fermā. Vasaras vidū dzīvniekus satrauca vēsts, ka trīs vistas esot pieteikušās un atzinušās, ka, Sniedziņa iedves­motas, iesaistījušās sazvērestībā ar mērķi noslepkavot Napoleonu. Viņas nekavējoties sodīja ar nāvi, un tika veikti jauni pasākumi Napoleona drošības labā. Naktīs viņa gultu apsargāja četri suņi, pa vienam pie katra stūra, un jaunam cūcēnam, vārdā Sārtacītis, tika uzdots nogaršot visus ēdienus, pirms Napoleons lika tos pie mu­tes, - gadījumam, ja tie būtu saindēti.