Dzīvnieku ferma

- Es neticu, ka Sniedziņš jau sākumā bijis nodevējs, - viņš pē­dīgi ierunājās. Tas, ko viņš darījis pēc tam, - ir kas cits. Taču es ticu, ka Laidara kaujā viņš bija krietns biedrs.

- Mūsu Vadonis, Biedrs Napoleons, - Kviecējs ļoti lēnām un stingri noteica, - ir kategoriski - kategoriski, biedri, - paziņojis, ka Sniedziņš ir bijis Džonsa aģents jau no paša sākuma - jā, un vēl ilgi pirms tam, kad kāds vispār bija iedomājies par Sacelšanos.

- Ā, nu tas ir kas cits! - Bokseris sacīja. - Ja tā saka Biedrs Napo­leons, tad tai jābūt taisnībai.

- Lūk, tas ir pareizais noskaņojums, biedri! - iesaucās Kviecējs, taču bija manāms, ka ar mazajām, mirkšķīgajām ačelēm viņš uzmeta Bokserim gaužām draudīgu skatienu. Viņš pagriezās promiešanai, tad apstājās un iespaidīgi piebilda: - Es brīdinu ikvienu šīs fermas dzīvnieku - turiet acis vaļā! Jo mums ir pamats domāt, ka šobrīd mūsu vidū slapstās viens otrs no Sniedziņa slepenajiem aģentiem!

Četras dienas vēlāk, pievakarē, Napoleons pavēlēja, lai dzīvnieki sapulcējas pagalmā. Kad visi bija sanākuši, saimniekmājas durvīs parādījās Napoleons pats, izgreznojies ar abām savām godazīmēm (jo nesen viņš sev bija piešķīris "Pirmās Pakāpes Dzīvnieku Varoni" un "Otrās Pakāpes Dzīvnieku Varoni"), bet ap viņu lēkāja deviņi milzīgi suņi, rūkdami tā, ka visiem dzīvniekiem šermuļi skrēja pār kauliem. Tie klusēdami notupās savās vietās, it kā jau iepriekš no­jaustu, ka tūliņ notiks kaut kas briesmīgs.

Napoleons stāvēja, bargi vērodams savus klausītājus, tad viņš izgrūda spalgu kviecienu. Suņi acumirklī drāzās uz priekšu, sagrāba aiz ausīm četras cūkas, kuras iekviukstējās sāpēs un bailēs, un aiz­vilka tās pie Napoleona kājām. Cūku ausis asiņoja, suņi bija sagaršojuši asinis, un brīdi šķita, ka tie kļuvuši gluži traki. Par izbrīnu visiem, trīs suņi metās virsū Bokserim. Redzēdams tos tuvojamies, Bokseris izstiepa milzīgo priekškāju, uztvēra vienu suni lēcienā un piespieda pie zemes. Tas iekaucās pēc žēlastības, bet divi pārējie aiz­bēga, iespieduši astes kājstarpē. Bokseris paskatījās uz Napoleonu, lai uzzinātu, vai suni nogalināt vai arī laist vaļā. Napoleons pārvērtās izskatā un asi pavēlēja Bokserim laist suni vaļā; Bokseris pacēla pa­kavu, un suns, sadauzīts un kaucošs, manījās prom.

Kņada drīz aprima. Četras cūkas trīcēdamas gaidīja, izskatīda­mās bezgala vainīgas. Napoleons uzaicināja viņas atzīties noziegu­mos. Šīs bija tās pašas četras cūkas, kas iebilda, kad Napoleons atcēla svētdienu Sapulces. Bez kādas skubināšanas viņas atzinās, ka esot uzturējušas slepenus sakarus ar Sniedziņu jau kopš tā padzīšanas, līdzdarbojušās vējdzirnavu nopostīšanā un vienojušās ar Sniedziņu nodot Dzīvnieku fermu mistera Frederika rokās. Vēl viņas pieme­tināja, - Sniedziņš esot konfidenciāli atzinis, ka visus aizritējušos gadus bijis Džonsa slepenais aģents. Kad atzīšanās bija galā, suņi tūliņ pat pārkoda visām četrām cūkām rīkles un Napoleons bries­mīgā balsī noprasīja, vai jāatzīstas neesot vēl kādam dzīvniekam.

Tagad priekšā iznāca trīs vistas, bijušās barvedes dumpja mēģi­nājumā, kas izcēlās olu dēļ, un liecināja, ka Sniedziņš tām parādījies sapnī un kūdījis neklausīt Napoleona pavēlēm. Arī vistas tika no­beigtas. Tad priekšā iznāca kāda zoss un atzinās, ka pēdējās ražas novākšanas laikā paslēpusi sešas labības vārpas un naktī tās apēdusi. Pēc tam kāda aita atzinās, ka iečurājusi dzirdinātavas dīķī - uz to viņu, pēc pašas vārdiem, pamudinājis Sniedziņš - un divas citas aitas atzinās, ka noslepkavojušas vecu aunu, sevišķi uzticīgu Napo­leona sekotāju, trenkādamas to ap ugunskuru, kad tas mocījies ar kāsu. Visi šie dzīvnieki tika nobeigti uz vietas. Un tā atzīšanos un eksekūciju izrāde turpinājās, līdz pie Napoleona kājām gulēja līķu kaudze un gaiss bija biezs no asiņu smakas, - tas nebija pieredzēts kopš Džonsa padzīšanas.

Kad viss bija galā, atlikušie dzīvnieki, izņemot cūkas un suņus, visi kā viens lavījās prom. Viņi bija satriekti un nelaimīgi. Viņi nezi­nāja, kas ir briesmīgāk - to dzīvnieku nodevība, kuri bija biedro­jušies ar Sniedziņu, vai nežēlīgā atmaksa, kam paši nupat bijuši lieci­nieki. Vecajos laikos bieži bija piedzīvotas tikpat šaušalīgas asinsizlie­šanas ainas, tomēr visiem šķita, ka tagad ir daudz ļaunāk, jo tas no­tiek pašu starpā. Kopš Džonss bija atstājis fermu, līdz pat šai dienai neviens dzīvnieks netika nogalinājis otru dzīvnieku. Nebija nogali­nāta pat ne žurka. Dzīvnieki aizgāja līdz pauguriņam, kur atradās pusuzceltās vējdzirnavas, un vienprātīgi nogūlās zemē, saspiedušies kopā, it kā gribēdami sasildīties, - Dābolīte, Mjūriela, Bendžamins, govis, aitas un vesels bars zosu un vistu - visi kā viens, trūka tikai kaķa, kurš bija negaidot nozudis tieši pirms tam, kad Napoleons pavēlēja dzīvniekiem pulcēties. Kādu brīdi nerunāja neviens. Kājās stāvot palika tikai Bokseris. Viņš nemierīgi mīņājās, ar melno, garo asti kuldams sev sānus un lāgiem klusu un izbrīnīti iezviegdamies. Pēdīgi viņš ieteicās: