Dzīvnieku ferma

- Es to nesaprotu. Nekad nebūtu ticējis, ka mūsu fermā var no­tikt kaut kas tāds. Pie tā droši vien esam vainojami mēs paši. Pēc manas saprašanas, atrisinājums ir - strādāt centīgāk. Turpmāk es rītos celšos veselu stundu agrāk.

Viņš aizrikšoja, ka dimdēja vien, un nogriezās uz raktuvju pusi. Nonācis tur, viņš vienu pēc otra savāca divus vezumus akmeņu, aiz­vilka tos līdz vējdzirnavām un tikai tad devās pie miera.

Dzīvnieki klusēdami saspiedās ap Dābolīti. No paugura, kurā viņi gulēja, pavērās plašs skats uz apkārtni. Redzeslokā ietilpa lielākā daļa Dzīvnieku fermas - plašās ganības, kuras stiepās līdz pat liel­ceļam, siena pļava, birzs, dzirdinātavas dīķis, apartie lauki, kur biezi zēla jaunie kvieši, un fermas ēku sarkanie jumti, kur no skursteņiem vijās dūmi. Bija dzidrs pavasara vakars. Zāli un plaukstošos dzīv­žogus zeltīja slīpie saules stari. Ferma - un viņi ar zināmu izbrīnu atcerējās, ka tā pieder viņiem, ka ik pēda ir viņu pašu īpašums, - nekad vēl nebija likusies dzīvniekiem tik pievilcīga. Kad Dābolīte palūkojās lejup no pakalna, acis viņai pieriesās asarām. Ja viņa spētu izsacīt savas domas vārdos, tad teiktu, ka ne jau šāds bijis viņu mēr­ķis toreiz, pirms gadiem, kad viņi ķērās pie darba, lai gāztu cilvēku virskundzību. Šīs drausmu un slepkavību ainas vis nebija tas, uz ko viņi bija cerējuši tonakt, kad vecais Majors pirmo reizi mudināja viņus sacelties. Ja viņa pati toreiz būtu iztēlojusies nākotni, tad garā skatītu dzīvnieku sabiedrību, kas brīva no bada un pātagas, kur visi ir vienlīdzīgi, katrs strādā atbilstoši savām spējām, stiprais aizsargā vājo, kā viņa ar savu priekškāju bija aizsargājusi apmaldījušos pīlē­nus tonakt, kad Majors turēja runu. Taču patlaban - viņa nezināja, kāpēc, - klāt bija laiki, kad neviens neuzdrošinājās izteikt savas do­mas, kad visapkārt klīda nikni, rūcoši suņi, kad nācās noskatīties, kā tavus biedrus saplosa gabalos pēc tam, kad tie atzinušies briesmīgos noziegumos. Viņai ne prātā nenāca doma par sacelšanos vai nepa­klausību. Viņa zināja - lai nu kā, tagad dzīvniekiem klājās daudz labāk nekā Džonsa laikā un svarīgāk par visu ir novērst cilvēku at­griešanās iespēju. Lai notiktu kas notikdams, viņa paliks uzticīga, strādās centīgi, izpildīs dotos rīkojumus un atzīs Napoleonu par Va­doni. Un tomēr - sasniegtais nebija tas, uz ko viņa un visi pārējie dzīvnieki bija cerējuši un kā labā pūlējušies. Ne jau tādēļ viņi bija cēluši vējdzirnavas un stājušies pretī Džonsa bisēm. Tā nu Dābolīte domāja, kaut arī viņai trūka vārdu, kuros ietērpt šīs domas.

Beidzot viņa apjauta, kā zināmā mērā aizvietot vārdus, kurus nespēj atrast, un sāka dziedāt "Angļu zvērus". Pārējie dzīvnieki, kas sēdēja apkārt, pievienojās dziesmai, un viņi nodziedāja to trīs reizes - ļoti skanīgi, taču lēni un sēri, tā, kā nebija dziedājuši vēl nekad.

Viņi nule bija beiguši dziedāt trešo reizi, kad divu suņu pava­dībā tuvojās Kviecējs, izskatīdamies tā, it kā viņam būtu sakāms kas svarīgs. Viņš paziņoja, ka ar īpašu Biedra Napoleona dekrētu "Angļu zvēri" esot atcelti. Turpmāk šo dziesmu esot aizliegts dziedāt.

Dzīvnieki apjuka.

- Kāpēc? - iesaucās Mjūriela.

- Tā vairs nav vajadzīga, biedrene, - sausi paskaidroja Kviecējs. - "Angļu zvēri" bija Sacelšanās dziesma. Bet Sacelšanās tagad ir pa­beigta. Nodevēju sodīšana ar nāvi šopēcpusdien bija noslēguma akts. Gan ārējais, gan iekšējais ienaidnieks ir sakauts. Ar "Angļu zvēriem" mēs paudām ilgas pēc labākas sabiedrības nākotnē. Un šī sabiedrība nu ir uzcelta. Gluži skaidrs, ka šai dziesmai vairs nav nekādas jēgas.

Kaut arī nobijušies, daži dzīvnieki varbūt būtu iebilduši, taču šai mirklī aitas ņēmās blēt savu parasto "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti", kas turpinājās labu brīdi un darīja diskusijai galu.

Tā nu "Angļu zvērus" vairs nedzirdēja. To vietā Minimuss, dzej­nieks, bija sacerējis citu dziesmu, kas sākās šādi:

Dzīvnieku ferma, Dzīvnieku ferma, Neļaušu, lai tevi piemeklē posts! - un to dziedāja katru svētdienas rītu pēc karoga pacelšanas. Taču dzīvniekiem nezin kāpēc šķita, ka ne vārdi, ne melodija nespēj sa­censties ar "Angļu zvēriem".

VIII

Pēc dažām dienām, kad eksekūciju radītais izbīlis bija pierimis, daži dzīvnieki atcerējās - vai domājās atceramies - ka Sestajā Bauslī bijis teikts "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribēja pieminēt to, cūkām vai suņiem dzir­dot, visi juta, ka nule notikušie asinsdarbi nesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdza Bendžaminam, lai viņš izlasa Sesto Bausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti, noteica, ka atsakoties iejaukties šādās lietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūriela izlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Ne­viens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku bez iemesla." Ne­izskaidrojamā veidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējuši no dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņi redzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itin skaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalināt nodevējus, kuri biedro­jušies ar Sniedziņu.