Dzīvnieku ferma

Sākumā, kad pirmoreiz tika formulēti Dzīvnieku fermas likumi, tika noteikts arī atpūtas vecums - zirgiem un cūkām divpadsmit gadi, govīm četrpadsmit, suņiem deviņi, aitām septiņi, bet vistām un zosīm pieci gadi. Dzīvnieki bija vienojušies par dāsnām vecuma pensijām. Līdz šim gan vēl neviens dzīvnieks pensijā aizgājis nebija, taču pēdējā laikā par šo tēmu runāja aizvien vairāk. Tagad, kad mazā pļaviņa aiz augļudārza bija atstāta miežiem, paklīda baumas, ka viens lielo ganību stūris tikšot nožogots un pārvērsts par ganīklu darba nespējīgiem dzīvniekiem. Runāja, ka zirgam pensijā ik dienas izsnieg­šot piecas mārciņas graudu, bet ziemā - piecpadsmit mārciņu siena, turklāt vēl pa burkānam vai varbūt ābolam valsts svētkos. Boksera div­padsmitā dzimšanas diena bija gaidāma nākamā gada vasaras nogalē.

Bet tobrīd dzīve bija grūtumu pilna. Ziema izvērtās tikpat auk­sta kā iepriekšējā, un barības bija pat vēl mazāk. Atkal tika samazi­nātas devas visiem, vienīgi cūkām un suņiem ne. Pārmērīgi strikta devu vienlīdzība, kā paskaidroja Kviecējs, būtu pretrunā ar Dzīvnieciskuma principiem. Katrā ziņā viņam nebūt nenācās grūti pierādīt pārējiem dzīvniekiem, ka patiesībā viņiem nemaz netrūkst barības, lai kā arī liktos. Protams, šobrīd esot radusies nepieciešamība, pār­kārtot devas (Kviecējs aizvien runāja par "pārkārtošanu", nevis par "samazināšanu"), bet salīdzinājumā ar Džonsa laikiem uzlabojumi esot milzīgi. Steidzīgi un spalgi nolasīdams skaitļus, Kviecējs sīki jo sīki pierādīja, ka viņiem ir vairāk auzu, vairāk siena, vairāk runkuļu nekā Džonsa laikā, ka viņi strādā īsākas stundas, ka dzeramais ūdens ir labākas kvalitātes, ka pieaudzis viņu mūža ilgums, ka izdzīvo lie­lāks skaits mazuļu, ka viņu aizgaldos ir vairāk salmu un ka viņi ma­zāk cieš no blusām. Dzīvnieki ticēja katram vārdam. Taisnību sakot, Džonss un viss, kas ar viņu saistīts, bija gandrīz vai pagaisis no dzīv­nieku atmiņas. Viņi zināja, ka dzīve tagad ir skarba un trūcīga, ka viņi bieži ir izsalkuši, bieži salst un parasti strādā vienā gabalā, izņemot miega stundas. Taču senajās dienās, bez šaubām, bija klājies ļaunāk. Viņi ar prieku tam ticēja. Turklāt tolaik viņi bija vergi, bet tagad - brīvi, un tas bija pats svarīgākais, kā neaizmirsa uzsvērt Kviecējs.

Ēdāju nu bija daudz vairāk. Rudenī gandrīz vienlaikus atnesās visas četras sivēnmātes, par visām laizdamās pasaulē trīsdesmit vienu sivēnu. Jaunās cūkas bija daglas, un, tā kā Napoleons bija vienīgais vaislas kuilis fermā, itin viegli varēja noteikt, kurš ir tēvs. Tika pazi­ņots, ka vēlāk, kad būšot iegādāti ķieģeļi un būvkoki, saimniekmājas dārzā celšot skolu. Pagaidām jaunās cūkas saimniekmājas virtuvē apmācīja Napoleons pats. Fiziskās nodarbības notika dārzā, un sivē­niem bija aizliegts spēlēties ar citu dzīvnieku mazuļiem. Ap šo laiku par likumu kļuva tas, ka ikvienam dzīvniekam, ja viņš uz takas satiekas ar cūku, ir jāatkāpjas malā, kā arī tas, ka visām cūkām, lai kāda būtu to pakāpe, ir privilēģija svētdienās iesiet astē zaļu lenti.

Gads fermai padevās itin veiksmīgs, taču naudas trūka jopro­jām. Vajadzēja pirkt ķieģeļus, smiltis un kaļķus skolas būvei, turklāt atkal bija nepieciešami iekrājumi vējdzirnavu mehānismiem. Un vēl lampu petroleja un sveces mājai, cukurs Napoleona galdam (pārē­jām cūkām viņš noliedza lietot cukuru, jo tās aptaukošoties) un visas parastās vajadzības - darbarīki, naglas, auklas, ogles, stieples, metāla detaļas, biskvīti suņiem. Tika pārdota viena siena kaudze un daļa kartupeļu ražas, bet kontrakts par olu pārdošanu tagad paredzēja sešsimt olu nedēļā, tā ka klukstētājas togad tik tikko spēja izperēt tik daudz cāļu, lai vistu skaits vismaz paliktu tāds, kāds bijis. Decembrī samazinātās pārtikas devas februārī samazināja atkal, un, lai taupītu petroleju, kūtī tika aizliegts dedzināt lukturus. Tomēr šķita, ka cūkas jūtas gluži labi; tās pat vēl pieņēmās svarā. Reiz pēcpusdienā feb­ruāra beigās no mazās alus darītavas, kura atradās aiz virtuves un Džonsa laikā netika lietota, pa pagalmu izplūda silta, rūgtena, garda smarža, kādu dzīvnieki vēl nekad nebija saoduši. Kāds bilda, kā tā esot vārītu miežu smarža. Dzīvnieki badaini ošņāja gaisu un prātoja, vai tikai viņu vakariņām negatavo siltu strebekli. Taču nekāds silts strebeklis neparādījās, un nākamajā svētdienā tika paziņots, ka turp­māk visi mieži pienākšoties cūkām. Lauks aiz augļudārza jau bija apsēts ar miežiem. Un drīz tapa zināms, ka tagad katra cūka ik die­nas saņem pinti alus, bet Napoleons pats - pusgalonu, kuru viņam aizvien pasniedz Kraunderbijas zupas terīnē.