Dzīvnieku ferma

Divas dienas vēlāk dzīvnieki tika saaicināti lielajā kūtī uz īpašu Sapulci. Viņi aiz pārsteiguma kļuva mēmi, kad Napoleons paziņoja, ka būvkoku grēdu esot pārdevis Frederikam. Rīt Frederiks atsūtīšot ratus un sākšoties būvkoku izvešana. Visu laiku šķietami draudzē­damies ar Pilkingtonu, Napoleons patiesībā bija slepeni vienojies ar Frederiku.Ar Foksvudu nu bija pārtraukti jebkuri sakari; Pilkingtonam bija nosūtītas zaimu vēstules. Baložiem tika pieteikts izvairīties no Pinčfīldas fermas un saukli "Nāvi Frederikam!" nomainīt pret "Nāvi Pilkingtonam!". Tai pašā laikā Napoleons apgalvoja, ka stāsti par Dzīvnieku fermai draudošu uzbrukumu esot pilnīgi nepatiesi un ka baumas par Frederika nežēlīgo izturēšanos pret saviem dzīvniekiem esot gaužām pārspīlētas. Visas šīs tenkas acīmredzot izplatot Sniedziņš un viņa aģenti. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš galu galā nemaz neslēpjas Pinčfīldas fermā un patiesībā savu mūžu nav tur bijis; viņš dzīvojot - klīda runas, ka lielā greznībā, - Foksvudā un, taisnību sakot, mītot Pilkingtona apgādībā jau gadiem. Cūkas bija ekstāzē par Napoleona izmanību. Izlikdamies tik draudzīgs pret Pilkingtonu, viņš bija piespiedis Frederiku pacelt cenu par veselām divpadsmit mārciņām. Bet Napoleona nepārspē­jamais prāts, pēc Kviecēja vārdiem, parādījās tieši tai apstāklī, ka viņš neuzticējās nevienam, pat Frederikam ne. Frederiks esot gribējis maksāt par būvkokiem ar kādu tur čeku, kas, šķiet, esot papīra ga­bals, uz kura uzrakstīts solījums maksāt. Taču Napoleons neesot ar pliku roku ņemams. Viņš pieprasīja maksāt ar īstām piecmārciņu naudaszīmēm, kuras viņam jānoskaita pirms būvkoku aizvešanas. Frederiks jau esot samaksājis; un ar šo summu pietikšot, lai nopirktu mehānismus vējdzirnavām.

Pa to laiku būvkokus mudīgi gādāja prom. Kad visi bija aizvesti, dzīvniekiem šķūnī tika sarīkota vēl viena īpaša Sapulce, lai aplūkotu Frederika naudaszīmes. Svētlaimīgi smaidīdams, izgreznojies ar abām medaļām, Napoleons zvilnēja salmu guļvietā uz paaugstinā­juma, un viņam līdzās atradās nauda, salikta glītā kaudzītē uz porce­lāna šķīvja, kas bija atnests no saimniekmājas virtuves. Dzīvnieki rindiņā lēnām soļoja garām, un katrs varēja skatīties pēc sirds pati­kas. Bokseris pastiepa purnu, lai naudaszīmes apostītu, un plāniņie, baltie papīriņi viņa elpā sakustējās un nočabēja.

Pēc trim dienām izcēlās briesmīgs jandāliņš. Vimpers, bāls kā līķis, atdrāžas pa taku uz sava velosipēda, nosvieda to pagalmā un taisnā ceļā metās iekšā saimniekmājā. Nākamajā mirklī no Napo­leona istabām atskanēja aizžņaugts dusmu rēciens. Ziņa par noti­kušo apskrēja fermu zibens ātrumā. Naudaszīmes bija viltotas! Fre­deriks bija dabūjis būvkokus par baltu velti!

Napoleons nekavējoties sapulcināja dzīvniekus un šaušalīgā balsī pasludināja Frederikam nāvesspriedumu. Kad Frederiku no­ķeršot, viņš teica, tad izvārīšot dzīvu. Reizē viņš brīdināja dzīvnie­kus, ka pēc šīs nodevīgās rīcības esot jāgaida visļaunākais. Frederiks ar saviem vīriem kuru katru brīdi varot sākt ilgi gatavoto uzbru­kumu. Uz visiem ceļiem, kuri veda uz fermu, tika nolikti sargi. Tur­klāt četrus baložus aizsūtīja uz Foksvudu ar samierināšanās vēsti - tika cerēts, ka tā varētu atjaunot labas attiecības ar Pilkingtonu.

Uzbrukums sākās nākamajā rītā. Dzīvnieki ēda brokastis, kad atbrāzās sargi ar ziņu, ka Frederiks un tā pavadoņi jau ienākuši pa piecbaļķu vārtiem. Dzīvnieki gana drošsirdīgi metās tiem pretim, taču šoreiz viņus negaidīja tik viegla uzvara kā Laidara kaujā. Piec­padsmit vīri, bruņojušies ar sešām bisēm, atklāja uguni, tiklīdz no­nāca piecdesmit jardu attālumā. Dzīvnieki nejaudāja izturēt baismī­gos šāvienu sprakstus un skrošu dzēlienus un, par spīti Napoleona un Boksera pūlēm atkal sapulcēt visus vienkop, drīz bija spiesti at­kāpties. Vairāki jau bija ievainoti. Viņi meklēja patvērumu fermas ēkās un piesardzīgi glūnēja pa spraugām un zaru caurumiem. Visas lielās ganības līdz ar vējdzirnavām bija ienaidnieka rokās. Tobrīd šķita, ka neziņā ir pat Napoleons. Viņš soļoja šurpu turpu, neteik­dams ne vārda, astes gredzenam saspriegti raustoties. Ilgu pilni ska­tieni vērsās uz Foksvudas pusi. Ja viņiem palīdzētu Pilkingtons ar saviem vīriem, tad vēl varētu uzvarēt. Taču tai brīdī atgriezās iepriekšējā dienā izsūtītie četri baloži un viens no tiem atnesa no Pilkingtona papīra strēmelīti. Uz tās ar zīmuli bija rakstīts: "Tā jums vajag."

Pa to laiku Frederiks un viņa vīri bija apstājušies pie vējdzir­navām. Dzīvnieki tos vēroja, un spēkā pieņēmās izbaiļu pilna mur­doņa. Diviem vīriem rokās bija parādījies lauznis un smags veseris. Viņi grasījās nopostīt vējdzirnavas.

- Tas nav iespējams! - iekliedzās Napoleons. - Mēs taču esam uzbūvējuši biezum biezas sienas. Tās viņi nevarētu sagraut pat ne­dēļas laikā. Drosmi, biedri!

Taču Bendžamins cieši vēroja vīru darbošanos. Tie abi ar veseri un lauzni cirta caurumu pie paša vējdzirnavu pamata. Lēni, gandrīz vai uzjautrināts, Bendžamins noklanīja savu garo purnu.