Dzīvnieku ferma

Bet, kaut arī nācās paciest visādus grūtumus, tos pa daļai mazi­nāja apziņa, ka dzīvei tagad piemīt vairāk cienīguma nekā agrāk. Bija vairāk dziesmu, vairāk runu, vairāk svinīgu gājienu. Napoleons bija pavēlējis, lai reizi nedēļā tiktu sarīkota tā saucamā Spontānā de­monstrācija, kuras mērķis būtu cildināt Dzīvnieku fermas cīņas un uzvaras. Noteiktajā laikā dzīvniekiem vajadzēja pamest darbu un militārā ierindā soļot gar fermas robežām - priekšgalā cūkas, tad zirgi, tālāk govis, aitas un visbeidzot mājputni. Gājiena flangos turē­jās suņi, bet visiem pa priekšu soļoja Napoleona melnais gailēns.

Bokseris un Dābolīte ikreiz nesa zaļu karogu ar nagu un ragu, kā arī lozungu "Lai dzīvo Biedrs Napoleons!". Pēc tam tika skandēti dze­joļi, sacerēti par godu Napoleonam, Kviecējs turēja runu, minēdams sīkas ziņas par to, kā pēdējā laikā pieaugusi pārtikas produktu ražo­šana, un izdevīgā brīdī norībēja bises šāviens. Spontānās demonstrā­cijas kvēlākās piekritējas bija aitas, un, ja kāds žēlojās (kā daži dzīv­nieki reizēm darīja, kad tuvumā nemanīja cūkas vai suņus), ka tā esot tīrā laika šķiešana un ka ilgi jāstāvot aukstumā, aitas nekavē­joties apklusināja viņu, neganti blēdamas: "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!" Taču visā visumā šīs svinības dzīvniekus izklaidēja. Viņus tīkami sildīja atgādinājums par to, ka galu galā viņi patiesi ir noteicēji par sevi un ka darbs, ko viņi veic, ir pašu labā. Un tā, skanot svinīgā gājiena dziesmām, Kviecēja skaitļu virknēm, bises dārdiem, gailēna ķikarigām un plandot karogam, dzīvnieki kaut uz brīdi iespēja aizmirst savus tukšos vēderus.

Aprīlī Dzīvnieku fermu pasludināja par Republiku, un kļuva nepieciešams ievēlēt prezidentu. Bija tikai viens kandidāts - Napo­leons, kuru ievēlēja vienbalsīgi. Tai pašā dienā tika paziņots, ka atkal uzieti dokumenti, kuri atklājot jaunas detaļas par Sniedziņa sadar­bību ar Džonsu. Tagad izrādījās, ka Sniedziņš ne vien ķēries pie kara viltības un mēģinājis panākt sakāvi Laidara kaujā, kā dzīvnieki iedo­mājās iepriekš, bet arī atklāti cīnījies Džonsa pusē. Patiesībā tieši viņš bija vadījis cilvēku karaspēku un meties kaujā ar vārdiem "Lai dzīvo Cilvēce!" uz lūpām. Brūces Sniedziņa mugurā, ko viens otrs dzīv­nieks joprojām atcerējās redzējis, bija radušās no Napoleona zobiem.

Vasaras vidū pēc vairāku gadu prombūtnes fermā pēkšņi atkal parādījās krauklis Mozus. Viņš nebija mainījies ne par naga mel­numu, joprojām nestrādāja un tādā pašā garā kā parasti tērgāja par Cukurkarameļu Kalnu. Uztupās uz mieta, noplivināja melnos spār­nus un veselām stundām sludināja katram, kurš vien gribēja klausī­ties. "Tur augšā, biedri," viņš mēdza svinīgi iesākt, ar lielo knābi norādīdams uz debesīm, "tur augšā, tieši aiz tā tumšā mākoņa, ko jūs redzat, - tur atrodas Cukurkarameļu Kalns, laimīgā valstība, kur mēs, nabaga dzīvnieki, mūžīgi mūžam atpūtīsimies no smagā darba!" Viņš pat apgalvoja, ka reiz, vienā no saviem augstākajiem lidojumiem, esot tur bijis un redzējis mūžīgos dābola laukus un dzīvžogus, kuros aug linsēklu plāceņi un cukurgraudi. Daudzi dzīv­nieki viņam ticēja. Viņi sprieda, ka dzīve tagad ir viena vienīga bado­šanās un smags darbs; vai tad nenotika pēc tiesas un taisnības, ja kaut kur citur pastāvēja labāka pasaule? Cūku attieksme pret Mozu gan bija grūti nosakāma. Tās nicīgi paziņoja, ka viņa stāsti par Cu­kurkarameļu Kalnu esot tīrie meli, tomēr ļāva viņam palikt fermā, nestrādājot nekādu darbu, un saņemt ceturtdaļpinti alus dienā.

Kad nags bija sadzijis, Bokseris strādāja cītīgāk nekā jebkad. Togad visi dzīvnieki nudien strādāja kā vergi. Bez ikdienas pienā­kumiem fermā un vējdzirnavu atjaunošanas vajadzēja strādāt vēl arī jauno cūku skolas celtniecībā, kas bija sākusies martā. Dažkārt garās darba stundas un barības trūkumu tik tikko varēja izturēt, taču Bok­seris nekad nezaudēja dūšu. Nevienā viņa vārdā vai rīcībā nemanīja ne zīmes no tā, ka viņa spēki būtu gājuši mazumā. Tikai āriene bija nedaudz mainījusies: āda vairs nespīdēja kā agrāk un spēcīgās gūžas šķita sakritušās. Pārējie runāja: "Gan Bokseris atkopsies, kad izdīgs pavasara zālīte," - taču pienāca pavasaris un Bokseris brangāks ne­kļuva. Kad viņš sasprindzināja muskuļus, lai nogāzē, kas veda uz raktuvju kranti, noturētu milzīga laukakmeņa svaru, reizēm šķita, ka uz kājām viņu notur vairs vienīgi griba turpināt iesākto. Šādos brīžos likās - viņa lūpas veido vārdus "Es strādāšu vēl centīgāk"; balss viņam bija aiztrūkusi. Dābolīte un Bendžamins atkal brīdināja, lai Bokseris vairāk rūpējoties par savu veselību, taču viņš to laida gar ausīm. Tuvojās viņa divpadsmitā dzimšanas diena. Bokserim nerūpēja, kas notiks, ja vien pirms aiziešanas pensijā tiks savākts krietns akmeņu krājums.

Kādā vēlā vasaras vakarā fermu apskrēja negaidītas runas - Bokserim kaut kas esot atgadījies. Viņš vienatnē bija devies vilkt uz vējdzirnavām akmeņu vezumu. Un izrādījās, ka runas tik tiešām ir patiesas. Pēc dažām minūtēm atbrāzās divi baloži ar ziņu: - Bokseris ir pakritis! Guļ uz sāniem un nejaudā piecelties!