Dzīvnieku ferma

Pēc tam dzīvnieki rindiņā devās atpakaļ uz fermas ēkām un klusēdami apstājās ārpusē pie saimniekmājas durvīm. Arī tā bija viņu, taču iekšā iet viņi baidījās. Tomēr pēc mirkļa Sniedziņš un Napoleons ar pleciem atgrūda vaļā durvis un dzīvnieki virtenē devās iekšā, soļodami iespējami piesardzīgi aiz bailēm kaut ko sabojāt. Viņi uz pirkstgaliem staigāja no istabas istabā, bīdamies ierunāties skaļāk par čukstu un gluži vai bijībā nopētīdami neticamo greznību - gul­tas ar dūnu pēļiem, spoguļus, astru dīvānu, Briseles paklāju, karalie­nes Viktorijas litogrāfiju virs viesistabas kamīna dzegas. Kad visi jau devās lejup pa kāpnēm, atklājās, ka nav Mollijas. Atgriezušies pārējie ieraudzīja, ka viņa palikusi labākajā guļamistabā. Viņa bija paņēmusi no misis Džonsas tualetes galdiņa zilas lentes gabaliņu, turēja to sev pie pleca un bezgala dumji apbrīnoja pati sevi spogulī. Pārējie izteica viņai asus pārmetumus, un visi izgāja ārā. Daži no šķiņķiem, kas karājās virtuvē, tika iznesti laukā apbedīšanai, un alus muca virtuves pieliekamajā tika ielauzta ar Boksera pakava spērienu, citādi mājā nekas nebija aizskarts. Uz vietas vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, ka saimniekmāja jāsaglabā kā muzejs. Visi bija vienisprātis, ka ne­viens dzīvnieks tur nekad nedrīkst dzīvot.

Dzīvnieki paēda brokastis, un pēc tam Sniedziņš un Napoleons atkal saaicināja visus kopā.

- Biedri, - Sniedziņš iesāka, - ir pusseptiņi, un mums priekšā gara diena. Šodien mēs sāksim siena pļauju. Taču ir vēl kas, par ko jāparūpējas vispirms.

Cūkas nu atklāja, ka pēdējo triju mēnešu laikā pašas ir iemā­cījušās lasīt un rakstīt no vecas pareizrakstības vārdnīcas, kas bija piederējusi mistera Džonsa bērniem un izmesta atkritumu kaudzē. Napoleons aizsūtīja pēc melnas un baltas krāsas podiem un visiem pa priekšu devās uz piecbaļķu vārtiem, kas veda uz lielceļu. Tad Sniedziņš (jo tieši Sniedziņš bija vislabākais rakstītājs) saņēma starp abiem priekškājas nagiem otu, aizkrāsoja uz vārtu augšējā baļķa uz­rakstu "Muižas ferma" un tā vietā uzrakstīja "Dzīvnieku ferma". Sā­kot ar šo dienu, tādam bija jābūt fermas nosaukumam. Pēc tam viņi atgriezās pie fermas ēkām, kur Sniedziņš un Napoleons aizsūtīja pēc redeļtrepēm, ko lika piesliet pie lielā šķūņa galasienas. Abi paskaid­roja, ka pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos. Ar zināmām grūtībām (jo cūkai vis nav viegli saglabāt līdz­svaru uz redeļtrepēm) Sniedziņš uzrāpās augšā un ķērās pie darba, bet Kviecējs pāris kāpienu zemāk turēja krāsas podu. Baušļi tika uz­rakstīti uz darvotās sienas lieliem, baltiem burtiem, kurus varēja salasīt pat trīsdesmit jardu attālumā. Tie skanēja šādi:

SEPTIŅI BAUŠĻI

Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.

Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.

Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.

Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.

Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.

Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.

Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.

Uzrakstīts bija ļoti glīti, un, ja neņem vērā, ka "draugs" bija uz­rakstīts - "drauks" un viens "s" apgriezts otrādi, tad pareizrakstība viscaur bija ievērota. Sniedziņš visu nolasīja skaļi, lai izpalīdzētu pārējiem. Dzīvnieki māja pilnīgā piekrišanā, un spējīgākie nekavē­joties sāka mācīties Baušļus no galvas.

- Un nu, biedri, - Sniedziņš uzsauca, nomezdams otu, - uz siena pļavu! Uzskatīsim par goda lietu pabeigt pļauju ātrāk, nekā to spētu izdarīt Džonss ar saviem puišiem.

Taču šai brīdī trīs govis, kuras jau labu laiciņu bija rādījušās nemierīgas, sāka skaļi īdēt. Viņas nebija slauktas veselas divdesmit četras stundas, un tesmeņi gandrīz vai plīsa pušu. Brītiņu pado­mājušas, cūkas aizsūtīja pēc spaiņiem un diezgan sekmīgi izslauca govis, jo viņu priekškājas bija it labi piemērotas šim uzdevumam. Drīz pieci spaiņi bija pilni ar putainu, treknu pienu, uz kuru daudzi no dzīvniekiem noskatījās ar ievērojamu interesi.

- Kur nu liksim visu šito pienu? - kāds ievaicājās.

- Džonss dažreiz mēdza pa smēlienam iejaukt mūsu dzirā, -teica kāda no vistām.

- Neuztraucieties par pienu, biedri! - iesaucās Napoleons, no­stādamies priekšā spaiņiem. - Gan par to parūpēsies. Pļauja ir sva­rīgāka. Biedrs Sniedziņš ies pa priekšu. Es sekošu pēc pāris minūtēm. Uz priekšu, biedri! Siens gaida.

Tā nu dzīvnieki bariņā devās uz siena pļavu, lai sāktu pļauju, bet, vakarā atgriezušies, pamanīja, ka piens ir nozudis.

III

Kā viņi nopūlējās un lēja sviedrus, lai novāktu sienu! Taču pū­liņi atmaksājās, jo pļauja izdevās vēl daudz labāk, nekā cerēts.