Hamlets

Viņš aizgāja savās telpās ārkārtīgi uz­traukts.

Hamlets.

No dzeršanas?

Gildenšterns.

Nē, mans princi, no žults.

Hamlets.

Man šķiet, būtu daudz prātīgāk, ja jūs ziņotu viņa ārstam, jo, ja es tam ieteikšu kādas zāles, viņa žults var izplūst vēl vairāk.

Gildenšterns.

Mans godāts princi, lūdzu jūs apvaldlties savos izteicienos un tik pārāk nenovirzīties no mana uzdevuma izpildīšanas.

Hamlets.

Esmu rāms, mans kungs, runājiet!

Gildenšterns.

Karaliene, jūsu māte, ir dziļi apbēdināta un sūtīja mani pie jums.

Hamlets.

Priecājos jūs redzēt.

Gildenšterns.

Nē, mans godāts princi, šī pieklājība nav īstajā reizē. Ja jums labpatiks dot man saprātīgu at­bildi, tad es izpildīšu jūsu mātes pavēli; ja ne, tad at­vainosiet, ka pārtraucu savu uzdevumu un aizeju.

Hamlets.

Mans kungs, es nevaru.

Gildenšterns.

Ko, mans princi?

Hamlets.

Dot jums saprātīgu atbildi. Es neesmu skaidrā prātā. Bet tāda atbilde, mans kungs, kādu varu dot, ir jūsu rīcībā, pareizāk sakot, manas mātes rīcībā. Bet lai tas paliek, lūdzu, pie lietas. Mana māte, jūs sakāt…

Rozenkrancs.

Viņa liek jums pateikt, ka jūsu uzvešanās sagādā viņai pārsteigumu un izbrīnu.

Hamlets.

Brīnišķīgs dēls, kas tā var izbrīnīt savu māti. Bet vai mātes izbrīnam nekas neseko? Pasakiet!

Rozenkrancs.

Viņa vēlas ar jums runāt savā istabā, pirms jūs ejat gulēt.

Hamlets.

Mēs paklausām, lai viņa kaut desmitkārt mūsu māte. Ar ko vēl varu pakalpot?

Rozenkrancs.

Mans princi, jūs mani kādreiz mīlējāt.

Hamlets.

Vēl arī tagad mīlu; zvēru pie šiem kramplaužu rīkiem.

Rozenkrancs.

Mans mīļais princi, kāds cēlonis jūsu ne­mieram? Patiesi, jūs paši aizsprostojat durvis uz savu brīvību, ja neatstāstāt savas bēdas draugam.

Hamlets.

Draugs, man nav izredzes tikt uz augšu.

Rozenkrancs.

Kā tas var būt, ja pats karalis jūs iecēlis par Dānijas troņmantnieku?

Hamlets.

Jā, kungs, bet «kamēr zāle paaug»… Šis sa­kāmvārds mazliet novecojis.

Ienāk aktieri ar stabulēm rokās.

Ā, stabules! Parādiet man vienu. Ar jums vienu pašu runājot, — kādēļ jūs staigājat, kā savrup turēdamies no manis, it kā gribētu mani iedzīt cilpā?

Gildenšterns.

Ak mans princi, ja sava pienākuma pildī­šanā esmu pārdrošs, tad mana mīlestība jo atklātāka.

Hamlets.

To es īsti labi nesaprotu. Vai jūs uzspēlētu kaut ko uz šīs stabules?

Gildenšterns.

Mans princi, es nevaru.

Hamlets.

Es jūs lūdzu.

Gildenšterns.

Ticiet man, es nevaru.

Hamlets.

Es jūs ļoti lūdzu.

Gildenšterns.

Mans princi, es nepazīstu nevienu taus­tiņu.

Hamlets.

Tas tikpat viegli kā melot. To jūs paspiediet ar īkšķi, pārējiem pirkstiem lieciet darboties ap šiem caurumiņiem, iepūtiet ar muti iekšā gaisu, un stabule runās skaistu valodu. Tie, lūk, ir taustiņi.

Gildenšterns.

Bet es neprotu ar tiem rīkoties tā, lai iz­nāktu melodija. Es neesmu to mācījies.

Hamlets.