Hamlets

Karal, glābieties! Pats okeāns, kas izlauzies no krastiem, Tik strauji visas lejas neaprīs Kā Laerts, nemiernieku baru vadot,Veic jūsu virsniekus. Bet pūlis viņuJau sauc par valdnieku, it kā nupatTik sāktos pasaule, bet senatneKā aizmirsta, un svešas parašasNu katra vārda liecinieks un balsts.Tie kliedz: «Mēs vēlam! Lai Laerts karalis!»Un rokas, mutes, cepures to sveicLīdz padebešiem: «Lai Laerts karalis!»

Karaliene.

Cik jūsmīgi tie rej pa maldu pēdām! Cik aplam, dāņu suņi viltīgie.

Ārpusē troksnis.

Karalis.

Jau durvis izlauztas.

Ienāk Laerts bruņojies, aiz viņa dāņi.

Laerts.

Kur karalis? Jūs, kungi, ārā stāviet!

Dāņi.

Nē, iekšā iesim.

Laerts.

Lūdzu, laidiet mani!

Dāņi.

Mēs paklausām.

Dāņi atkāpjas aiz durvīm.

Laerts.

Es pateicos jums. Apsargājiet durvis. Tu, bende karal, atdod manu tēvu!

Karaliene.

Ak labais Laert, lūdzu, rimstieties!

Laerts.

Tas piliens asiņu, kas manī mierīgs, Par bastardu sauc mani, manu tēvuPar netikli un manai mātei Dedz pierē kauna zīmi.

Karalis.

Kāpēc, Laert, Tik milzīga ir tava sacelšanās? Laid viņu, Ģertrūd, nebaidies par mums, Ap karali tāds vēdo dievīgums, Ka nodevība, tiklīdz ierauga, Ko gribējusi, tūdaļ sabīstas. Teic, Laert, kāpēc tu tik saniknots! Ļauj viņam, Ģertrūd. Lai jel runā vīrs!

Laerts.

Kur mans tēvs?

Karalis.

Viņš miris.

Karaliene.

Bet viņš nav vainīgs.

Karalis.

Ļauj, lai viņš jautā, cik vien vēlas.

Laerts.

Jūs mani nemuļķojiet. Kā viņš mira?

Lai ellē uzticība! Visumelnam Lai velnam zvēresti! Lai sirdsapziņa Un cēlsirdība dziļā peklē grimst! Es uzdrošinos zvērēt, kā šeit stāvu, — Man abas viņpasaules vienaldzīgas; Lai nāk kas nākdams; vienīgi par tēvu Es gribu atriebties.

Karalis.

Kas jums to liedz?

Laerts.

Es pats, nemūžam cits kāds pasaulē. Ar prasmi ieročus es lietošu, Ka tie man tālu sniegs.

Karalis.

Bet, labais Laert, Ja gribat zināt visu patiesību Par sava tēva nāvi, vai tad atriebe Kā draugus ķers, tā ienaidniekus, Kā ieguvējus, tāpat zaudētājus?

Laerts.

Tik ienaidniekus.

Karalis.

Vai gribat zināt tos?

Laerts.

Ar plašu apkampienu draugus sveikšu, Ar savām asinīm tos barošu Kā pelikāns.

Karalis.

Jūs tagad runājat Kā labam bērnam, goda vīram klājas, Ka jūsu tēva nāvē es nevainīgs, Ka esmu dziļi noskumis par to, Gan atskārtīsiet pats tik skaidri drīz Kā dienas gaismu acs.

Dāņi ārpusē.

Laidiet to iekšā.

Laerts.

Kas tur? Kas tas par troksni?

Ienāk Ofēlija.