Hamlets

Ienāk jūrnieki.

Pirmais jūrnieks.

Lai dievs jūs svētī, kungs!

Horācijs.

Un tevi tāpat.

Pirmais jūrnieks.

Viņš to darīs, ja viņu lūgs. Te jums vēstule, kungs, no sūtņa, kurš brauca uz Angliju; ja vien jūsu vārds ir Horācijs, kā man teica.

Horācijs lasa.

«Horācij, kad esi pārskatījis šīs rindas, tad izgādā, lai šie ļaudis nokļūst pie karaļa: viņi ved tam vēs­tules. Mēs tikko divi dienas bijām jūrā, kad stipri bruņojies jūras laupītāju kuģis sāka mūs vajāt. Bu­ras mūs dzina lēnām, mēs bijām spiesti paļauties uz savu drosmi, un sadursmē es uzdrāzos uz viņu klāja, bet tanī pašā acumirklī viņi atgrūda savu kuģi no mūsējā, un es viens pats kļuvu par viņu gūstekni. Viņi izturējās pret mani kā žēlīgi zagļi, bet viņi zi­nāja, ko dara: man viņu labā kas jādara. Gādā, lai karalim nāk rokā manas vēstules, un pats steidzies šurp pie manis ātri, it kā Tu bēgtu no nāves. Man ausī Tev sakāmi vārdi, kas Tevi padarīs mēmu; taču tie neatsver pašu lietu. Šie labie ļaudis Tevi atvedīs pie manis. Rozenkrancs un Gildenšterns turpina ceļu uz Angliju. Par tiem man daudz Tev ko stāstīt. Pa­liec sveiks!

Tas, kuru Tu pazīsti kā savu Hamletu.»

Ak, nāciet, gādāšu, lai varat nodot

Jūs vēstules un mani tūdaļ vest Pie tā, no kā jūs vēstules man nesāt.

Aiziet.

SEPTĪTĀ AINA   Cita istaba pilī.

Ienāk karalis un Laerts.

Karalis.

Nu esmu tīrs un taisns jūsu priekšā Un jūsu sirdī ieslēdzams kā draugs, Kad dzirdējāt, ka tas, kas nonāvējis Ir jūsu godājamo tēvu, tīko Pēc manas dzīvības.

Laerts.

Tas skaidri redzams. Bet sakiet — kāpēc nekā neuzsākātPret šādiem noziedzīgiem nedarbiem, Kā saprāts, jūsu drošība, viss cits To prasīja?

Karalis.

Tur divi iemesli, Kas jums varbūt var likties nesvarīgi, Man tomēr svarīgi. Jo viņa māte No viņa skatieniem gandrīz vien dzīvo;

Un man ar viņu dzīve saistīta, — Vai tikums tas, vai vājība, — Ka nespēju pret princi uzstāties, Kā zvaigzne riņķot var tik orbītā. Bet otrs, kāpēc to ļaudīs nelaidu, Ir tas, ka tauta princi ļoti mīl Un viņa kļūdas gremdē sajūsmā; Kā avots koku pārvērš akmenī, Tie sodu viņam vērstu žēlastībā, Bet manas bultas būtu izdrāztas Par smalkām tādam stipram pretvējam

Un sistos atpakaļ uz mani pašu, Ne tur, kurp es tās raidītu.

Laerts.

Un tāpēcMan bija jāzaudē mans mīļais tēvs; Un neprātībā dzīta mana māsa, Kas bija it kā sava laika kalngals Ar savu raksturu un zināšanām, Ja cildināt mēs varam to, kas bijis. Bet mana atriebība nāks.

Karalis.