Hamlets

Tik liekas, kundze! Nē, tā ir, ne liekas. Ne tumšais apmetnis vien, mīļā māte, Ne sēru tērps, kā parasts, svinīgs, melns, Ne nopūta, kas izlaužas no krūts, Ne valgmes straume, kas no acīm plūst, Ne grūtsirdības noēnotais vaigs Ar visiem skumju vaibstiem, veidiem, zīmēm Tev nepateiks, kas notiek manā sirdī. Tas ārējs viss, ko izrādīt var katrs. Kas manī ir, tas vairāk, nekā rādāms. Viss cits tik sēru tērps un sēru rota.

Karalis.

Ir jauki, Hamlet, un jums godu dara Tik iejūtīgi skumt par savu tēvu. Bet zināt: jūsu tēvam mira tēvs Un vectēvam; un pakaļpalicējiem Ir kādu laiku jāsēro. Bet mūžam Tā izsamist ir nedabiski, gļēvi,Kā spītēt gribētu pret debesīm.Tas mīkstčaulīgu, gļēvu sirdi rādaUn nemācītu prātu. Jo, kad zinām,Kas neizbēgams ir un nenovēršams,Tad kāpēc ar tik spīvu pretestību

To ņemt pie sirds? Nē, nē! Tas grēks pret dievu,Zaims nomirušam, noziegums pret dabuUn nejēdzība prātam, kas mums teic,Ka tēviem jāmirst; un kopš pirmā līķaLīdz nelaiķim, ko šodien bed, prāts sauc:«Tam jābūt tā!» Mēs lūdzam, metiet promŠīs pārspīlētās bēdas. Domājiet,Ka tēvs jums — mēs. Jo visiem jāzina,Ka mūsu tronim jūs — vistuvākaisUn ka mēs mīlu, cik vien dziļu justSpēj tēvs vislabākais pret savu dēlu,

Jums dāvājam. Par jūsu nodomuBraukt atpakaļ uz Vitenbergu studētMums jāsaka, — tas ļoti nesakrītAr mūsu nodomiem. Tāpēc mēs lūdzamJūs laipni, — vienmēr palieciet pie mumsŠeit mūsu mīlas gādībā un gaismāKā galminieks un brālēns, mūsu dēls.

Karaliene.

Lai māte, Hamlet, velti nelūgtu: Uz Vitenbergu nebrauc; paliec šeit.

Hamlets.

Jums, kundze, labprāt visur klausīšu.

Karalis.

Par tīkamo un skaisto atbildi Jūs jūtieties mums līdzīgs Dānijā. Nu, iesim, kundze! Viņa laipnie vārdi Kā saulains smaids man sirdī ielija. Par godu viņam katru līksmo kausu, Ko karal's šodien dzers, lai lielgabals Līdz padebešiem vēsta! DebesīsLai atsaucas un pieskandina pērkons, Kad zemē dzīro karalis. — Nu, ejam!

Taures. Visi aiziet, tikai Hamlets paliek.

Hamlets.