Hamlets

Man ceļa saiņi kuģī! Dzīvo sveika! Un, māsa, iegriežas ja ceļa vējš Un gadās braucēji, tad nesnaud tu, Bet ziņo, kā tev klājas.

Ofēlija.

Tu šaubies?

Laerts.

Par Hamletu un viņa draudzību Spried kā par rotaļu un asins trauksmi.Kā vijolīte dabas pavasarīPlaukst pāragri, zied, svaiga ātri vīst, — Vien mirklim atveldze un jauka smarža,

Ne vairāk.

Ofēlija.

It nekas?

Laerts.

Spried tikai tā. Jo cilvēks augot ne vien pieņemas, Bet it kā templi ceļ, kur iekšienē Tam dvēsele un gaume izaug līdz. Varbūt viņš tagad tevi mīl; bez viltus, Bez ļaunuma ir viņa nodomi. Tev tomēr jābaidās. Viņš augstas kārtas, Viņš nevar tā kā citi mirstīgie Sirdsbalsij klausīt; viņa izvēli

Valsts drošība un labklājība saista. Un tāpēc ierobežo izvēli To ļaužu balss un griba, kam viņš galva. Ja saka viņš, ka tevi mīl, Tad saprāts prasa, lai tu ticētu Tik vien, cik viņa stāvoklis un vara Spēj teikto darbos vērst, un tas nav vairāk, Cik atļauj dāņu balsu kopība. Tad padomā, ko zaudēt var tavs gods, Ja ausis pārāk ticēs viņa dziesmām. Jo, sirdi viņam dodot, jāziedo Tev nevainība viņa iegribai.

Ak, bīsties, Ofēlija, bīsties, māsa, Bēdz pavēnī no jūtu negaisiem, No iekārību briesmu bultām vairies. Ir pārāk izšķērdīga meiča biklā, Ja mēnesim tā atsedz savu daili. Pat tikums nav pret mēlnesību drošs. Un bieži vien tārps aizkremt ziedoņasnus, Pirms vaļā raisīti ir pumpuri. Un jauno dienu rīta dzidrai rasai Visbīstamākās ļaunas vēsmas brāzmas. Ak, piesargies! Visdrošāks tas, kas vairās. Cits naidnieks jaunībai kad nerodas, Pret sevi pašu tad tā saceļas.

Ofēlija.

Šo labo pamācību droši likšuPar sargu savai sirdij. Mīļais brāli,Bet neesi tik lišķīgs mācītājs,Kas rāda gan mums kraujo ērkšķu ceļuUz debesīm, bet pats kā vieglais plauksPa ērto baudu taku iet un piemirst,Ko citiem mācījis.

Laerts.

Par mani nebaidies. Es kavējos par ilgu. Lūk, tēvs jau nāk.

Ienāk Polonijs.

Ir divkārt laime divreiz svētītam; Mums izdevība otrreiz atvadīties.

Polonijs.