Hamlets

Viņš stāstīja par jums un atsaucās Tik jūsmīgi par jūsu mākslu Un izmanību aizsargājoties, Jo sevišķi ar rapieri, un teica, Ka būtu brīnums, ja jums rastos līdzīgs.Viņš sacīja, ka viņu cīkstoņiem Ne veiklības, ne skaidra skatiena Vairs neesot, kad stājoties jums pretī. Šī uzslava tā skāra Hamletu, Ka viņš to vien vairs vēlējās un lūdza, Kaut drīz jūs pārnāktu un cīkstītos Ar viņu. Un tad nu…

Laerts.

Jā, ko tad, mans kungs?

Karalis.

Vai savu tēvu mīlējāt jūs, Laert? Vai jūs kā glezna, tēlotas kur sāpes,

Bet nepukst sirds?

Laerts.

Kāpēc tā jautājat?

Karalis.

Ne tāpēc, ka jūs domātu, jums tēvs Nav mīļš. Gan mīla iedegas, bet tad Ar laiku mazinās un dziest, kā rāda To pieredze. Un mīlestības liesmās Kaut kas kā dūmot sāk, to vājina. Jo nav nekā, kas vienmēr būtu labs; Un labums, kad tas sevi pāraudzis, Zūd pats aiz savas lielās pārmērības; Ko gribam darīt, jādara tūliņ, Jo «griba» mainās, tik daudz šķēršļu tai, Cik ap mums mēļu, roku, nejaušību. Un tā šis «vajaga» kļūst nopūta, Kas, vieglojumu dodot, sāpina.

Bet nu pie darba. Hamlets pārnācis. Ko darīsiet, lai rādītu, ka esat Jūs sava tēva cienīgs dēls ne vārdos Vien, bet darbos?

Laerts.

Noduršu kaut dievnamā.

Karalis.

Tik tiešām, slepkavam nekur nav vietas, Tā atriebi lai nekavē nekas. Bet, mīļais Laert, ja tā domājat, Tad savrup turieties jūs savā mājā. Kad pārnāks Hamlets, lai viņš dzirdētu, Ka mājās jūs; mēs gādāsim par to, Lai atkal jūsu pārākumu piemin Un divkārt uzspodrina jūsu slavu, Kā normandietis sacēla; pēdīgi Jums tikties liksim, slēgsim derības

Par jūsu sacīksti. Viņš nevērīgs Un augstsirdīgs, un brīvs no aizdomām Bez pārbaudes ņems pirmo rapieri. Bet jūs tad izmanīgi ņemiet to, Kam uzasināts gals; kā vingrinoties Jūs tēva nāvi atriebsiet.

Laerts.

Lai notiek! Es savu zobenu pirms ieziedīšu. Reiz nopirku no pūšļotājiem ziedi Tik nāvīgu, ka pietiek ieskrambāt Ar naža galiņu, kas indē mērkts, Tik mazliet ādu, asinis kur strāvo, Lai neglābtu vairs līdzekļi nekādi Šai indē savu zobengalu mērkšu, Un, ja es viņu viegli ieskrambāšu, Viņš mirs.

Karalis.

Mums jāpadomā vēl par to, Kur, kad un kā tas labāk izdarāms. Ja neizdotos tas, ja mūsu nolūks It skaidri visiem būtu noprotams, Tad neiesākt. Tāpēc šim nodomam Mums balsts ir jārauga, kas turētu, Ja pirmais sairtu. Pag, ļaujiet domāt, Mēs derēsim par jūsu veiklību. Darīts!Kad cīkstoties jums sametīsies karsti, —Uz beigām gājieni lai būtu strauji, — Un Hamlets prasīs dzert, tad stāvēs turpat Kauss, ko tikai viņam gatavošu. Viens malks vien darīs to, ko vēlamies, Ja sazāļotais zobens neķertu. Bet, klusu, kas tas par troksni tur?

Ienāk karaliene.